Kad atskatos uz aizejošo gadu, galvenais secinājums – gads kā gads. Viss – prieki un bēdas, darbs un atpūta, vēlmes un to piepildījums, pat veselība un slimība – normas robežās. Ja nu vienīgi vasara varēja būt saulaināka. Gaišo, īsti vasarīgo dienu pietrūka, pietrūka arī sēņošanas prieka rudenī, lai gan lietus lija aumaļām. Vai tādēļ viss drūms un nomācošs? Ja koncentrējas uz slikto, slikto arī saskatīšu, ja uz labo – manā pasaulē iespīdēs saule. Un saules siltumu var aizvietot, piemēram, pazīstami, bet nejauši satikti jauki, labi cilvēki, viņu prieks par sastapšanos, mīļi un saprotoši ģimenes locekļi, ar viņiem kopā pavadītais laiks. Arī mājas mīļdzīvnieciņiem, ja tādi ir, ir nepārvērtējama loma optimisma uzturēšanā. Gluži kā tagad, gada vistumšākajā laikā, kad tik ļoti pietrūkst sniega, prieka dzirkstelītes izstaro ne tikai daudzās Ziemassvētku gaismiņas, arī cilvēki, kas ir tuvāk vai tālāk, bet kaut vai domās kopā ar mani, kolēģu humors, pazīstamu cilvēku smaids, kāds labs vārds.
Ja vien kaut kur dziļi, dziļi, ik pa laikam mēģinot izlauzties, negruzdētu sāpe un satraukums par pasaules lielvaru sajukšanu prātā.
