Kopš brīža, kad Latvijas sabiedrība uzzināja par plānu pārdot stratēģiskam investoram nacionālo lidsabiedrību “air Baltic”, nerimst publiskas diskusijas un izskan visdažādākie apgalvojumi.
Kādēļ valsts sev atstās vien ceturto daļu kompānijas akciju? Vai tas, ka lidsabiedrību pārdod, ir sekas tam, ka tā tikusi nepareizi vadīta un savulaik pieņemti nepareizi lēmumi? Vai varbūt finanšu problēmas ir izveidojušās tādēļ, ka neviens taču nevarēja paredzēt “Covid-19″ pandēmiju un Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā? Izskan arī atgādinājumi, ka “airBaltic” katru gadu nodokļos samaksā miljonus un ka tā dod darbu Latvijas iedzīvotājiem. Un ne reizi vien arī tiek uzsvērts, ka valsts zaudēs kompānijā ieguldīto aptuveni pusmiljardu. Tāpat atgādināts, ka Eiropas Savienība (ES) neatbalsta valsts dotētu biznesu. Ar vārdu sakot, viedokļu un apgalvojumu ir tik daudz, ka brīžam neko vairs nevar saprast.
Manuprāt, ir vajadzīga ekonomista vai finansista izglītība un arī prakse, lai saprastu, vai aviokompāniju vajag pārdot un kādi apstākļi (vai kuri cilvēki) ir vainojami situācijā, ka ir bažas, ka bankrots vairs nav aiz kalniem. Pēc ne vienas vien sarunas un diskusijas par šo jautājumu noklausīšanās jāteic, ka lielākajai daļai iedzīvotāju atliek vai nu uzticēties, vai neuzticēties lēmumam par “air Baltic” pārdošanu. Jo nav ne zināšanu, ne pieredzes tādos jautājumos. Ne reizi vien jau esmu rakstījusi, ka pēc piecdesmit okupācijas gadiem ļoti daudzi, pat neapzināti, uzskata valsti par ienaidnieku. Tādēļ, iespējams, aptauja liecinātu, ka sabiedrība “air Baltic” pārdošanu uzskatītu par nodevību – it sevišķi tādēļ, ka tiktu zaudēts nacionālās aviosabiedrības nosaukums.
Nupat Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs publiski pateicis, ka satiksmes ministra Kaspara Briškena komunikācija ir absolūti izgāzusies. Savukārt Ministru prezidente Evika Siliņa vērtēs ministra atbilstību amatam, vadoties no tā, kā viņš tiks galā ar komunikāciju par nacionālo aviokompāniju “airBaltic” un dzelzceļa projektu “Rail Baltica”.
Ministrs amatā ir kopš pagājušā gada 15. septembra, un, manuprāt, uzvelt viņam atbildību par visām “airBaltica” un “Rail Baltica” problēmām nevar. Protams, Kasparam Briškenam kā ministram ir jāatrod risinājums kompāniju problēmām. Tiesa gan, jāatceras arī, ka lēmumu par aviosabiedrības pārdošanu nevar pieņemt un nepieņems viens ministrs, tāpat kā par finanšu ieguldījumiem “Rail Baltica”. Tomēr par komunikāciju ministrs ir atbildīgs – proti, viņa ziņā ir izvēlēties padomniekus preses un komunikāciju jautājumos jeb, citiem vārdiem sakot, ministra sabiedrisko attiecību speciālistu izvēle ir ministra ziņā.
Atrast labu sabiedrisko attiecību speciālistu Latvijā nav vienkārši. Pat ja ir iegūts bakalaura un maģistra grāds komunikācijā, ir vajadzīga arī pieredze. Izstāstīt sarežģītus jautājumus vienkārši – tā, lai saprot visi un lai skaidrojumos neiezagtos aplamības – ir grūti. Nepietiek ar to vien, ka runātājs pats saprot būtību, tā jāsaprot arī klausītājam. No pieredzes zinu, ka ir lietas, kuras, piemēram, zinātnē, ir ļoti grūti vienkārši paskaidrot. Protams, par ministra atbilstību amatam lems premjere, un domāju, ka mums, iedzīvotājiem, nevajadzētu tagad rīkot “karagājienu” pret ministru Briškenu, pieņemot, ka pie visa vainīgs viens cilvēks.
Komentāri