Mūsdienās pasauli iekarot ir vienkārši. Agrāk bija nepieciešams transports, nauda, ieroči, cilvēki un viss pārējais, kas veido varu. Mūsdienās vajadzīga ir tikai vēlēšanās un kaut neliela izpratne par informācijas vadības likumsakarībām.
Šajā ziņā nav pārsteidzošs Nīderlandes parlamenta deputāta Gērta Vildersa gājiens, sagatavojot antiislāma filmu „Fitna” un ievietojot to internetā. Politikā pazīstamība un publicitāte ir būtiska, un šādā veidā, publiskojot savu audiovizuālo ražojumu, viņš pēkšņi ir kļuvis zināms visā pasaulē.
Filmas veidotājs ir paņēmis atsevišķas Korāna vārsmas, kurās pausta neiecietība pret „neticīgajiem”, un papildinājis tās ar vardarbīgiem vizuāliem materiāliem, kuros redzamas islāmticīgu cilvēku pastrādātās traģēdijas. Iekļauti ir visi asiņainākie pēdējo gadu notikumi: 2001. gada 11. septembra uzbrukumi Ņujorkai, 2004. un 2005. gada terora akti Madridē un Londonā, ķīlnieku nogalināšana, pārgriežot rīkli. Redzama ebreju zākāšana, radikāli sprediķi un kronis visam — islāmticīgie nacisti, kas ebrejiem sola „īstu” holokaustu un transparentos slavē Ādolfu Hitleru.
Ja neskaita nacistiski noskaņotus musulmaņus, tad pārējie filmas sižeti ir bijusi ārzemju ziņu ikdiena. Ja tos vai ik dienas redzam TV ekrānos, rodas priekšstats par pravieša Muhameda sekotājiem.
Likumsakarīgi, ka atšķirības zīme „musulmanis” liek ar aizdomām raudzīties uz visiem islāmticīgajiem, kaut īsti nezinām, ko islāms māca.
No musulmaņu pasaules viss izskatās citādi. Šaubos, vai kāds ir savācis datus par to, cik daudz cilvēku pasaulē ir gatavi atdot dzīvību reliģijas vārdā, taču sliecos domāt, ka vairums musulmaņu nav tādi. Tomēr no musulmaņu viedokļa krusta kari vēl nav beigušies, un Rietumvalstis nāk un iejaucas lietās, kurās tām nevajadzētu iejaukties, lai kontrolētu to, ko tik viegli nevar kontrolēt.
No islāmticīgo skatu punkta Eiropā avīžnieki drukā viņu reliģiju aizvainojošas karikatūras, politiķi taisa propagandas filmas, lielvalstu armijas nāk un okupē viņu valstis vai palīdz citām valstīm atņemt viņiem vēsturiski piederošās teritorijas. Šeit nav runas par to, ka atbilde uz rietumnieka paustu nicinājumu vai vīpsnu drīkst būt asiņains uzbrukums, taču izpratne par upuriem un iebrucējiem abās pusēs ir atšķirīga. Pašlaik notiekošais nav nedz kultūru sadursme, nedz ceturtais pasaules karš, bet gan šauru ideoloģisku novirzienu cīņa, kurā katra puse cenšas iegūt maksimālu labumu — tai skaitā G.Vilderss.
Bet stāsts bija par to, kā kļūt populāram. G.Vilderss nav atklājis Ameriku, viņš tikai ir praktiski parādījis, cik tas ir vienkārši. Nepieciešams izvēlēties kutelīgu un pretrunīgi vērtētu jautājumu, tajā skaidri pateikt, kas ir kas (efektīvāk ir teikt to, kas ir slikti), uzskatāmi izklāstīt idejas, kā piemērus izmantojot pieeju, kas daudziem var likties nepieņemama. Saņemot iebildes, nepieciešams vēl stingrāk palikt pie sava un vēl skaidrāk pateikt, kas ir slikti un kuri ir ienaidnieki. Publiskie skandāli palīdz veidot „sniega bumbas” efektu. Un tad beidzot noteiktā dienā, par spīti visiem ierobežojumiem, ražojumu publiskot. Strīdīgā darba kvalitāte ir otršķirīga, svarīga ir uzmanība, kādu tas piesaistījis.
To G.Vilderss mācējis ļoti labi. Viņa filmu kritizējušas organizācijas un indivīdi, pat ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns. Tie, kam vajadzēja zināt, ka skandālu nogalinātu klusēšana, ir lielākie runātāji. Tāpēc katliņš vārās un visi saskrien filmu noskatīties. Vēstījums sasniedz publiku.
Cits stāsts ir par to, ko katrs skatītājs filmā saskata. Es noskatījos bez īpašām emocijām. To, cik viegli ir samontēt kadrus un izvēlēties no konteksta izrautus tekstus vajadzīgā vēstījuma paušanai, pirms pāris gadiem varēja redzēt filmā „Baltijas nacisms”. Nedz tā, nedz arī „Fitna” nav propagandas šedevrs, tomēr, spriežot pēc interneta video vietnēs lasāmajām skatītāju atsauksmēm, gluži pa tukšo G.Vildersa pūles nav bijušas.
Komentāri