Izlasot Buša kunga rakstu ”Druvā”, pilnībā piekrītu šim lieliskajam pedagogam ar lielo pieredzi. Lai gan pēc profesijas neesmu pedagoģe, tomēr ar šo tēmu darbā esmu saskārusies. Man ir arī divi dēli pusaudži.
Mana profesija saistās ar medicīnu. Arī šeit bieži nākas redzēt, ko vecāki ir izdarījuši un dara ar saviem bērniem. Ko tik nesola, ko tik nestāsta…
Visa šī bērnu tiesību propaganda ir ”iebraukusi” pilnīgā bezdibenī, un man šķiet, kamēr nenotiks kaut kas sabiedrību satricinošs, piemēram, kā slaktiņi skolās citur pasaulē, mums acis neatvērsies. Nerunāju par visiem, bet tomēr liela daļa bērnu un pusaudžu cenšas ciniski izrādīt savu visvarenību, taču, ieraugot mazu špricīti, gāžas vai no kājām, kur nu vēl citas manipulācijas, kas nieks vien ir.
Jau no mazotnes vecāki bērnus sāk radināt pie domas nejust neko, ne morālas, ne fiziskas sāpes (nerunāju par tiešām ekstremālām situācijām). ”Tu neko nejutīsi, tev neko nedarīs! (Ak, šausmas, ja darīs!)” – tā tiek skaidrota situācija pie ārsta. Pusaudžiem, ārstējot zobus, prasa narkozi. Tāpēc jau ir šie gadījumi – dzīvnieku mocīšana, vienaudžu sišana. Nezina, ko upuri jūt, jo nekad neko nav jutis sitējs. Šie agresīvie bērneļi ir kā narkozē. ”Mūžīgās narkozes sindroms” – es tā to definētu, bezjūtīgums, sarkasms, ironija, problēmu nekādu, kāda jēga par kaut ko pārdzīvot. Tāds kā (TV dzirdēju) ”losīgums”, ”piekāš man”. Un tā šie bērni aug, bet viņu smadzeņu ”faili” ir tukši vai pustukši.
Bieži jo bieži vecāki atbild par bērnu izdarībām, kuras jau vairs nevar nosaukt par palaidnībām, tā pasargājot atvasi no psiholoģiskām traumām, stresa. Bet ko šajā brīdī jūt vecāki (varbūt kāds neko, ka tik glābtu bērna ādu!), tajā pašā laikā bērns irgojas par saviem senčiem un učukiem, jo viņa pusē ir n-tās bērnu tiesību aizsardzības struktūras. Bet citiem vecākiem tā ir morāla trauma.
Arī vecākiem, pedagogiem un citiem vecāka gadagājuma cilvēkiem ir savi principi un tiesības, vismaz jābūt. Jābūt savai nostājai un pamatojumam. Vai ne tā? Vai tiešām vajadzīga arī vecāku un pedagogu tiesību aizsardzības organizācija?
Zinu no savas pieredzes, cik bērnam psiholoģiski grūti atbildēt par pārkāpumiem, atvainoties, izstāstīt taisnību, ne melus, stāvot aci pret aci ar to, kuram nodarījis pāri. Tas paliek atmiņā uz mūžu. Ja kāds no dēliem kādreiz bija izdarījis palaidnības skolā, skolotājai teicu, lai liek mazgāt klasi, noslaucīt putekļus arī no n-tajām puķu lapām, bet skolotāja nesaprata, vai runāju nopietni, jo parasti vecāki paši skrien ar lupatu klasi mazgāt, lai izpirktu savu bērnu grēciņus.
Darba terapija bija gan mājās, gan skolā arī pirmās brīvvalsts laikā, un nevienam tā nelikās kā psiholoģiska trauma. Vai tad dzīvoja muļķi? Atceros, mana mamma stāstīja, ka bijis jāpielasa pilns spainis ar jāņogām vai upenēm (bez kātiņiem), lai tiktu uz ballīti, bet vienreiz par māsas nepieskatīšanu no tēva dabūjusi t.s. pretradikulīta terapiju – ar nātrēm pa dibenu. Tēvs tik saucis: ”Nebūs vecumdienās radikulīta!”. Bet mamma to atzina par pareizu. Tagad laikam bāriņtiesa manu vectēvu cietumā liktu un spriestu par vecāku tiesību anulēšanu.
Arī man tika sukas, bet savu sēžamvietu ilgi pratu nosargāt, jo griezos kā vilciņš. Tas nu bija ”dakteris bērziņš”. Vai tā man bija psiholoģiska trauma? Īstās traumas sita pati dzīve.
Arī mūsu skolas laikos bija stingri skolotāji, kurus toreiz skolēnu starpā dēvējām par nejaukiem, baigiem. Vai kāds atļāvās vāļāties pa solu kā pa personīgo gultu vai iespļaut kādam pedagogam sejā, vai skolas telpās piesist kādu līdz asinīm?
Izbrīnu Buša kunga rakstā man radīja teikums, ka bērni tagad pat tāfeli nejēdz noslaucīt. Vai tad pedagogi ir bezprincipu būtnes? Kā Buša kungs raksta, bieži bērnu tiesību aizstāvjiem nav ne mazākās sajēgas no bērnu audzināšanas, bieži pašiem ”superpedagoģijas ieviesējiem” ir gaužām lielas problēmas ar savām atvasēm.
Tādu stāstu es uzklausīju, mamma raudāja. No mazām dienām viņa
visu atļāvusi, pat rāpties uz saklāta galda. Neesam japāņi, mīļie! Palasiet vairāk, visu zinošie bērnu tiesību aizstāvji, vecās atziņas. Tās gadsimtiem nenoveco. ”Bērns rāda, kāds liels būs”, ”Mazu kociņu palocīsi, bet lielu vairs ne”. Un dainās – pārpārēm.
Bērnam ir jāatbild par to, ko viņš sliktu izdarījis (kur nu vēl pusaudzim). Kāpēc tā darījis? Kādam pietiek ar sarunu, citam – darbiņš jāpadara, dažam varbūt kājās pastāvēt vai arī ”dr. bērziņu” vajag (vai, nu gan šmuce būs!)
Komentāri