Līdz Mārtiņiem jāpabeidz darbi dārzā un laukā. No Mārtiņiem varot iet ķekatās. Mārtiņos beidzas veļu laiks. Mārtiņš – stiprs latviešu vārds. Vecāki prot iedot bērniem pareizos vārdus, varbūt arī vārds ietekmē cilvēka raksturu un likteni. Šajā rudens dienā daudzi cēsnieki atceras Mārtiņu Berķi – stipru un vīrišķīgu cilvēku. Atmodai sākoties, sākās arī viņa īstais laiks. Viņa nacionālā pārliecība bija dziļa un patiesa. Mārtiņš piederēja tiem retajiem cilvēkiem, kuri dara to, par ko ir pārliecināti, nevis to, kas pieņemts vai izskatās cēli. Latvijai kļūstot atkal brīvai, bija jāgādā par valsts neatkarības nosargāšanu. Mārtiņš Berķis kļuva par vienu no Cēsu zemessardzes bataljona dibinātājiem un pirmajiem komandieriem, vēlāk arī zemessardzes kājnieku mācību centra (kopš 2000.g. NBS instruktoru skola) komandieri.
Lai gan zemessardzes ēka Valmieras ielā savu skaisto veidolu ieguva jau vēlāk, man tā liekas kā piemineklis tieši Mārtiņam; viņa pūlēm uzlikt jaunu jumtu, iegādāties modernās tehnoloģijas kursantu mācību kvalitātes uzlabošanai, veidot kazarmās mājīgu vidi. Pirms dažiem gadiem aukstā janvāra dienā no šejienes Mārtiņu izvadījām pēdējā gaitā.
Mārtiņš arī bija starp tiem, kuri atjaunoja nacionālo atbrīvošanas cīņu dalībnieku piemiņas vietas Cēsu apkārtnē: Veišāros, pie Raunas upes, partizānu cīņu vietās pie Dzērbenes. Pieminekļi, iestādītie ozoli stāstīs nākamajām paaudzēm par 20. gadsimta vēsturi.
Nav viegli uzskaitīt visus viņa padarītos darbus un amatus. Kāds viņu atceras kā rajona padomes deputātu vai vecāko meistaru Jāņmuižā, cits kā aktīvu Tautas frontes dalībnieku vai veiksmīgu meža saimnieku. Viņš nevairījās vienkārša darba, lai gan piederēja “ģeogrāfu mafijai”, bija to studējis Latvijas Universitātē.
Mums katram par viņu ir pašam savas atmiņas. Par mīļu dēlu un brāli; atsaucīgu darba biedru, labu priekšnieku, draugu, kurš nenodod, vīrišķīgu cilvēku, kurš, pat cīnoties ar ļauno slimību, spēj mierināt citus, aizrautīgu ceļotāju, talantīgu fotogrāfu… un tā bez gala. Kādā intervijā “Druvai” Mārtiņš atzinās, ka vislabāk viņam gribētos būt par dabas fotogrāfu, uzņemt videofilmas par dabu, ceļojumiem. Viņā bija šī romantiskā stīga. Taču dzīve bija nolikusi citā vietā, uzticējusi pienākumus, kurus tieši viņš varēja veikt vislabāk. Varbūt nākotnē kāds uzņemtos sarīkot viņa fotogrāfiju izstādi? Tur ir ko redzēt: Himalaji, Norvēģija, Šveice, citas tālas zemes un novadi. Vēl arī dzērvju dejas miglainā rītā, vētrā satrakotā jūra. Un Rāznas ezera salas, Latvija, jo “…mums viņa ir visskaistākā tik un tā…” Tā bija Mārtiņa dziļākā pārliecība.
Mārtiņa Berķa militārā karjera bija ļoti veiksmīga, bet viņam nepatika godināšanas. Kolēģi atceras, ka viņš augstāk vērtējis prātu, cilvēciskās kvalitātes, ne zvaigznes uz uzplečiem. Pat par savas pēdējās militārās pakāpes piešķiršanu kolēģiem ilgi nav stāstījis.
Zemessardzes 27. bataljons jau vairākus gadus rīko pulkvežleitnanta Mārtiņa Berķa piemiņas sacensības šaušanā. Šogad, viņa 50. dzimšanas dienas gadā, tās notiek tieši Mārtiņos. Tajās piedalās dažādu militāro struktūru pārstāvji no Vidzemes: karavīri, policisti, ugunsdzēsēji; kopā 11 komandas. Lai lodes neskrien garām mērķim!
Bet Priekuļu kapos šodien būs daudz mārtiņrožu un svecīšu, jo kamēr mēs pieminam un atceramies cilvēkus, kuri mums mīļi un nozīmīgi, mēs esam dzīvi.
Komentāri