Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kad notiek dažādi brīnumi un pārsteigumi. Arī daba gādā par romantisku noskaņojumu, piesedzot bēdas un sāpes ar baltu, baltu sniega plīvuru. Tādā laikā gribas domāt par kaut neikdienišķu, mazliet pārpasaulīgu, kas tomēr ne pilnīgi atrauts no zemes cilvēka gaitām. Par notikumiem, no kuriem piedzimst pasakas.
Tā nu, klausoties un ausoties par notiekošo tuvākā un tālākā apkārtnē, prātā ienāca pasaka par lāci, tieši brūno lāci, kurš pie mums Latvijā mēdz ieceļot no kaimiņzemēm un, kā saka zinātāji, jau novērtējis mūsu zemi par gana labu pastāvīgai dzīvei. Zinātāji arī saka, ka brūnie lāči ziemas periodu pavada miegā, tāpēc tagad tos mežā nesastapt. Bet pasaka jau tādēļ ir pasaka, ka tajā notiek neparastas lietas, un manā pasakā arī pats lācis ir neparasts, jo ir nevis vienkārši lācis, lai arī brūnais, bet – Lietus lācis.
Un sākās viss tā. Kādas lielas jo lielas zemes lielajos, biezajos mežos dzīvoja daudz jo daudz brūno lāču. Starp viņiem arī Lietus lācis. No citiem atšķiras ar to, ka viņam ļoti patīk lietus, nokrišņi ūdens vai sniega veidā. Lācis kāri tver katru lāsi, katru sniega pārslu, vien vākšana un krāšana nav viņa dabā. Lietus lācis ļauj lāsēm izritēt caur savu kažoku, tad priecīgi izskurinās, bet ziemas laikā labprāt izvārtās sniegā. Lietus lācis pasauli sajūt, uztver un saprot no dabas veltēm, ko sniedz debesis. Vien citi lāči uz viņu raudzījās kā uz dīvaini. Kažoki gan visiem – gan parastajiem, gan Lietus lācim – bija biezi un skaisti, tādēļ netrūka arī mednieku, kas tos iekāroja. Daudzi lāči iebēga tālāk dziļajos mežos, bet Lietus lācis bija dzirdējis, ka kaimiņzemē lietus līstot biežāk, mednieku krietni mazāk, vien pati zeme gan arī tāda krietni mazāka, meži skrajāki, toties lāčus tur nemaz nedrīkstot medīt!
Lietus lācis ieradās noskatītajā zemē. Daudz no dzirdētā izrādījās patiesība: lietus un sniega pietika, citi lāči netraucēja, viegli varēja pārvietoties no viena meža pudura uz citu. Mednieki ar bisēm tiešām neapdraudēja, bet lācis nebija paredzējis, ka mazajā zemē tiek pamanīts katrs viņa solis, viņu viegli pieskatīt, ieraudzīt čāpojot pļaviņā. Arī spožie lukturi, kas pētīja viņa pēdas, likās pārlieku uzmācīgi. Un tomēr lācis bija gatavs ar visu samierināties, ko nevarēja teikt par tiem, kas turēja Lietus lāci savā redzeslokā. Un, kad grūtsirdīgākos vakaros Lietus lācis, izslējies kājās un ošņādams gaisu, pavērsās savas lielās, lielās dzimtās zemes virzienā un izdeva žēlu īdēšanu, mazās zemes iemītnieki gauži sadusmojās … Tāda īdēšana viņiem nebija pa prātam. Tiesa, bija jau bija arī tādi, kas lāci aizstāvēja. Tāds, lūk, esot tikai viens, tāpēc īpašs, dzimtajā zemē viņam draud nāves briesmas. Bet Lietus lācis tikai grozīja galvu un nesaprata, ko viņš dara nepareizi, kāpēc nav tīkams mazās zemes iemītniekiem…
Šī pasaka īpaša arī ar to, ka nav zināms, kā tā beidzās, un varbūt tā vēl nemaz nav beigusies, jo Lietus lācis turpina meklēt savu laimīgo zemi, kur viņu visi sapratīs un nenosodīs. Vai atradīs?
P. S. Pasaka tapusi pēc 7.decembrī televīzijas raidījuma “Kas notiek Latvijā” par Krievijas telekanāla “Doždj” slēgšanu Latvijā noskatīšanās.
Komentāri