Kad 1945.gada 8.maijā pēc Rietumeiropas laika un 9.maijā pēc laika, kāds bija Maskavā, ar nacistiskās armijas kapitulāciju beidzās Otrais pasaules karš Eiropā, visticamāk, neviens nedomāja, ka šie datumi kļūs par politisku spēļu sastāvdaļu un 9.maijs kļūs par simbolu, ap kuru vienot tā saukto krievu pasauli ar mērķi uzbrukt un okupēt citas valstis.
Tiesa gan, Staļina laikā 9.maiju nesvinēja kā svētkus, pārāk smagas bija kara sekas, pārāk daudz bija kritušo, pārāk daudz valstī bija kara invalīdu un bijušo karavīru, kas vairs nespēja atrast sev īstu vietu dzīvē, lai datumu padarītu par jautru ballīti.
Pirmo reizi ar parādi 9. maiju Sarkanajā laukumā Maskavā atzīmēja 1965. gadā, tad pēc desmit gadiem, bet pamazām Brežņeva laikā tie tika padarīti par svētkiem ar militāro parādi, bet Putins 9. maiju padarīja par kaut ko svētu, par Krievijas un tās iedzīvotāju identitātes neatņemamu daļu.
Lai gan civilizētajā pasaulē Otrā pasaules kara vēsturi zina diezgan labi, manuprāt, ir vērts vēlreiz tajā ielūkoties. Kas tad bija Padomju Savienība, un kāda bija tās loma pasaulē briesmīgākā kara uzsākšanā?
Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, Vācijai iebrūkot Polijā. Tā nebūtu varējis notikt, ja Staļins un Hitlers nebūtu parakstījuši savstarpējās neuzbrukšanas līgumu jeb Ribentropa-Molotova paktu. Staļins ļoti labi zināja, ko dara, proti, Hitlers nevarēja sākt Otro pasaules karu bez šī līguma, ko parakstīja Ribentrops un Molotovs 1939. gada 23. augustā. Līgums paredzēja ne tikai to, ka Vācija un Padomju Savienība sadala Eiropu ietekmes zonās, bet tā bija arī vienošanās par to, ka Vācija un Padomju Savienība katra no savas puses iebrūk Polijā vienā laikā un tā dažu dienu laikā tiks izdzēsta no Eiropas kartes. Tam bija jānotiek tik ātri, lai Anglija un Francija nepaspētu attapties un pieņemt lēmumu par kara pieteikumu Vācijai. Anglija un Francija uzzināja par 26. augustā plānoto iebrukumu Polijā un paspēja noslēgt savstarpējās palīdzības un aizsardzības līgumu ar Poliju 25. augustā. Tas bija pēdējais izmisīgais mēģinājums saglabāt mieru Eiropā. Hitlers nobijās, atlika iebrukumu un piecas dienas šaubījās, vai to darīt, tomēr beidzot nolēma sākt karu un iebruka Polijā 1. septembrī. Savukārt Staļins Hitleru piemānīja, viņa armija pat neizkustējās no vietas, jo viņš bija nolēmis pagaidīt, līdz Hitlers ieņem Varšavu. Tad viņš visai pasaulei varētu paziņot par Polijas valsts sabrukumu un par to, ka Padomju Savienība iebrūk Polijā nevis kā agresors, bet kā ukraiņu un baltkrievu brāļu tautu atbrīvotāja no poļiem, kuri jau sen esot tām atņēmuši viņu teritorijas. Turklāt Staļins to darot, lai apturētu kara tālāku izplatīšanos. Tā sākās Otrais pasaules karš, kuru izraisīja Hitlers un Staļins.
Līdz 1941. gada 22. jūnijam, kad Hitlers uzbruka Padomju Savienībai, Staļins bija uzticams Hitlera sabiedrotais, dažādos veidos palīdzot Hitleram un palīdzot karu izvērst vēl tālāk un plašāk. Staļins cerēja, ka Hitlers visus savus spēkus veltīs karam ar Angliju un Franciju, kas 3. septembrī Vācijai bija pieteikušas karu. Ne Anglijai, ne Francijai faktiski nebija tādu spēku, lai kaut ko reāli darītu, tādēļ kādu laiku karš pierima. Minēto iemeslu dēļ Padomju Savienībai nekad nav bijis izdevīgi par Otrā pasaules kara sākumu uzskatīt 1939. gada 1. septembri, jo tad katru reizi vajadzētu gan saviem pilsoņiem, gan citām tautām stāstīt, ka Vācija un Padomju Savienība bija sabiedrotās līdz 1941. gada 22. jūnijam. Tādēļ ātri un nekaunīgi tika ieviests termins “Lielais Tēvijas karš”.
Kā zināms, Otrais pasaules karš Eiropā beidzās 1945. gada 8. maijā. Patiesībā jau toreiz, par spīti tam, ka neviens no antihitleriskās koalīcijas nedomāja par Auksto karu un par sabiedroto koalīcijas izjukšanu, Staļins zināja, ka Rietumi būs viņa ienaidnieks, ka ar Rietumiem vajadzēs karot. Tobrīd Staļins jau bija okupējis pietiekami daudzas valstis Austrumeiropā un Eiropas dienvidaustrumos, Padomju Savienības ietekmes zona bija ievērojami paplašinājusies, tādēļ arī šīs valstis spiediena rezultātā par Otrā pasaules kara beigu datumu pieņēma 9. maiju.
Putins tagad, iebrūkot Ukrainā, rīkojas tieši tāpat, kā toreiz rīkojās Hitlers, iebrūkot Polijā. Un Ukraina atrodas tieši tikpat smagā situācijā kā toreiz Polija, kuru gribēja noslaucīt no zemes virsas un izdzēst no Eiropas kartes.
Par antihitlerisko koalīciju un tās nozīmi ir vietā atgādināt, ka Staļins plānoja sagrābt pilnīgi visu Eiropu, ieskaitot Franciju un Itāliju. Gados pirms kara Staļins 40 procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP) novirzīja militārām vajadzībām. Hitlers to saprata un pasteidzās karu pieteikt pirmais, agrā 1941. gada 22. jūnija rītā iesniedzot Padomju Savienībai plašu memorandu par kara pieteikumu. Šis preventīvais uzbrukums noveda pie tā, ka padomju armijas pirmie ešeloni pierobežā tika vai nu iznīcināti, vai saņemti gūstā, pārējā armija bija kā izkaisīta plašā teritorijā. Padomju Savienība atradās katastrofālā situācijā.
Čērčils uzreiz saprata, ka Lielbritānijai ir parādījusies iespēja uzvarēt Vāciju pēc tam, kad tā uzbrukusi PSRS. Sāka veidoties antihitleriskā koalīcija ar Staļinu, kurš, protams, bija noskaņots pret Rietumu politiķiem, tāpat kā Rietumu politiķi pret viņu. Sabiedroto – galvenokārt ASV ar nopietnu Lielbritānijas atbalstu – palīdzība bija globāla.
Sabiedroto palīdzību Padomju Savienībai nav iespējams novērtēt pārāk augstu. Viss metāls, no kā tika gatavoti padomju tanki T-34, bija no Rietumiem. Kravas mašīnas ar dažāda veida palīdzību tika sūtītas pat caur Irānu un pēc izkraušanas palika Padomju Savienībai. ASV lendlīze, kas sākumā bija domāta kā palīdzība Lielbritānijai, tika novirzīta Padomju Savienībai. Antihitleriskās koalīcijas uzvara Otrajā pasaules karā ekonomiski balstījās uz ASV finansēm.
Komentāri