Pandēmija ir mainījusi daudzu cilvēku ikdienu un paradumus, arī uzņēmējdarbībai nācies piemēroties ierobežojumiem, un kopumā šī situācija nav viesusi vairāk miera un saticības.
Arī Krievijas agresija rada pastāvīgu spriedzi, un grūti prognozēt, kā rīkosies Putina režīms. Tomēr nekas nav apstājies, Latviju ne vienmēr vērtē pēc nopelnāmās naudas daudzuma, un dzimtā puse joprojām daudzus sauc atpakaļ, par spīti tam, ka pandēmija ir sarežģījusi daudzu praktisko lietu kārtošanu.
Kā zināms, 2018. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ( VARAM) izveidoja piecu reģionālo remigrācijas koordinatoru tīklu, nodrošinot vienu reģionālo koordinatoru katrā plānošanas reģionā: Rīgā, Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Koordinatori palīdz aizbraukušajiem atgriezties mājās, bet pašvaldībām – atgūt savus iedzīvotājus.
Vērtējot to, cik cilvēku ir atgriezušies Latvijā, jāzina, ka ne visi, kuri par to interesējas, atgriežas, un ir arī ģimenes vai atsevišķi cilvēki, kuri pārceļas atpakaļ uz dzīvi dzimtenē, bet nav izmantojoši remigrācijas koordinatoru palīdzību. Tādēļ kopējie skaitļi par tiem, kuri interesējušies un kuri tiešām ir atgriezušies, var nesakrist, ja saskaita interesentu un remigrējušo cilvēku daudzumu Latvijā.
Vidzemes reģiona remigrācijas koordinatore Eva Meijere saka, ka Vidzemē 2021. gadā atgriezās 74 cilvēki, bet remigrantu skaits noteikti ir lielāks: “Bieži vien cilvēki sadarbojas ar koordinatoru, viņiem tiek sagatavoti piedāvājumi (informācija), taču atgriežoties cilvēks par sevi ziņu vairs nedod.” Koordinatore arī atzīmē, ka ir tendence lūkoties lauku īpašumu virzienā, iemesls – svaigāks gaiss, labāka vide bērniem. Vairumā gadījumu atgriešanās iemesls ir bērni. Vecāki vēlas, lai viņi aug Latvijā, lai mācās Latvijā. Viņas sacītajam par iemesliem, kāpēc cilvēki atgriežas Latvijā piekrīt arī kolēģe, Rīgas reģiona koordinatore Daina Šulca: “Atgriežas, jo ir vēlēšanās, lai bērni uzaug Latvijā. Tieši ilgas pēc Latvijas, ģimenes un draugiem, kā arī pilsoņa statuss sabiedrībā mudina atgriezties. Latvijā jau pats par sevi tu esi savējais, citās valstīs migranta vai iebraucēja statuss var radīt atšķirtību no vietējiem. Mūsu cilvēki savās mītnes zemēs galvenokārt kontaktējas latviešu grupās: kopā atpūšas, palīdz cits citam, sniedz padomus, kā iedzīvoties; braucot uz Latviju, izpalīdz, nogādājot paciņas tuviniekiem, atved žāvētas vistiņas, biezpiena sieriņus vai šprotes. Tā ir realitāte. Mūsu cilvēki, lai arī ilgstoši, gadus 5-7-10 dzīvodami ārzemēs, nav aizmirsuši Latvijas rupjmaizes un pīrāgu garšu.”
Protams, Latvijā netrūkst neatrisinātu jautājumu, ko pandēmija ir tikai saasinājusi, un brīžiem ziņas par inficētajiem un saslimušajiem aizēno citus jautājumus. Politiķi to nereti izmanto, pārvēršot ar “Covid-19” saistītos lēmumus par politiskiem, ar epidemioloģiju maz saistītiem.
Nesen izlasīju Edija Vucena, cilvēka, kurš cīnās ar vēzi, žurnālam “Ieva” intervijā sacīto: “Apstiprinājumus var atrast gan labajam, gan sliktajam, bet tu izvēlies, kam tici, un tas ir ne tikai par slimību. Vai tu baro to melno vai to balto vilku (kā indiāņu teikā).”
Manuprāt, mums biežāk vajadzētu atcerēties par balto vilku – mūsu folklorā vilku dēvē par Dieva suni, par viņa izredzēto karotāju pret ļaunumu.
Komentāri