Kādā jūlija brīvdienā ar manu kaķenīti notika nelaime – pakļuva zem automobiļa riteņiem. Divas stundas mēģināju sameklēt veterināro ārstu palīdzību. Nerakstīšu gari, cik daudzi vetārsti tika ap-zvanīti visā Cēsu rajonā. Kāds nebija sastopams, bet laipni tika paskaidrots, kur griezties, kādam bija izslēgts telefons – ir taču brīvdiena. Beidzot atcerējos kolēģes teiktos labos vārdus par veterinārārsti, kura strādā Cēsu centra veterinārajā klīnikā (pie tirgus). Zvanīju kolēģei, uzzināju telefona numuru, zvanīju ārstei… Atbilde bija īsa un konkrēta: “Brauciet uz klīniku”. Viss beidzās ideāli. Tagad droši varu teikt – mana Ketija ir sveika un vesela, kaut arī pārcieta divas operācijas. Vissirsnīgākais paldies dakterei!
Kādā augusta brīvdienā dēlam uz kājas uzmetās liels un sāpīgs augonis. Ko darīsi, ja visa nakts no sāpēm negulēta? Brauca uz Cēsu slimnīcu meklēt palīdzību… Uzņemšanas nodaļā palīdzību gaidošo bija samērā daudz. Nevarēdams nosēdēt uz vietas rindā, dēls atgriezās mājās. Iedzēra pretsāpju tableti (analgīnu) un aizmiga. Uz vakarpusi sacēlās temperatūra 37.8. Sūtīju viņu atpakaļ uz slimnīcu. Pēc desmit minūtēm abi ar draudzeni jau bija atpakaļ. Izrādās, ka caur stikla durvīm viņiem ne īpaši laipni ticis paskaidrots – ar tādu kaiti lai meklējot palīdzību pie ģimenes ārsta. Iedomājieties – pat iekšā telpās neielaida! Pateikšu godīgi – tajā brīdī domāju, ka aiz dusmām pārplīsīšu. Sazvanot uzņemšanas nodaļu, uzzināju “laipnās” māsiņas vārdu – Indra.
Piebildīšu – pati pirms 20 gadiem Cēsu medicīnas skolā mācījos. Ar medicīnu man nav nekāda sakara, bet nekad neeju garām cilvēkam, kuram vajag palīdzēt, un turpmāk arī neiešu. Tas ir kā nerakstīts likums, kas iekalts galvā uz mūžu. Tā mūs mācīja daktere Bujāne.
Pirmdienas rīta dēls apmeklēja Cēsu poliklīniku, kur pie ķirurga saņēma kvalitatīvu palīdzību. Liels paldies dakterim.
Māsiņai Indrai es novēlu – nekad nenokļūt līdzīgā situācijā.
Var jau sākt diskutēt par naudas trūkumu, par mūsu nabaga ārstiem un medmāsām, par visu ko citu, bet nav vērts. Mana pārliecība – cilvēks mūsu valstī ir pēdējā vietā. Man personīgi no valsts nav vajadzīga nekāda palīdzība, bet savukārt gribētos, lai par manis padarīto darbu būtu adekvāta samaksa. Tad valstij nevajadzētu domāt par smieklīgiem bērnu pabalstiem, par nodokļu atvieglojumiem. Es pati varētu apmaksāt ārstēšanas izdevumus, ja tādi rastos. Jo tagadējos apstākļos, ja cilvēkam sāk nopietni streikot veselība, ir lētāk un izdevīgāk vienkārši nomirt.
Vēlreiz uzsveru – tā ir mana pārliecība. Savā rakstā negribu nevienu apvainot vai celt kādam neslavu. Vienkārši tā ir sūra mūsu eksistences īstenība. Rakstu mūsu, jo tiešām zinu, ka neesmu vienīgā, kas saskaras ar šādām nebūšanām. Ar cieņu Tatjana O.
Komentāri