Eksperti teic, ka Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņi ir skaidri, vien vajadzīgs laiks, lai dažādas tehniskās ekspertīzes to apliecinātu. Taču ir arī kāda cita traģēdija, kas norisinās jau gadiem, par kuru ik pa laikam skaļi ierunājas publiskajā telpā, bet tās norisē nemainās nekas. Un šī klusā traģēdija, ja tā to var nosaukt, ir tas fons, uz kura var notikt 54 cilvēku bojāeja veikalā un vēl daudzas citas lietas, par kurām sūkstāmies, bet kurās nekas nemainās.
Runa ir par nabadzību un verdzību 21. gadsimta Latvijā. Valsts amatpersonas gan to droši vien par nabadzību nesauc, jo lielas daļas mūsu valsts iedzīvotāju ienākumi iekļaujas normatīvajos aktos paredzētajos latos, kas nosaka, vai cilvēks ir vai nav nabadzīgs. Protams, runāt par verdzību mūsdienu Eiropā (un tātad arī Latvijā) amatpersonām droši vien šķiet pavisam aplami, jo viss taču notiek uz labo pusi un vispār – verdzība ir pagātnes jēdziens. Verdzība ir sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku atrašanās cita cilvēka īpašumā, kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Vismaz juridiski mūsdienās tā vairs nepastāv – pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā. Tomēr jāteic, tiek uzskatīts, ka nelegāli verdzība joprojām pastāv un ir pat izveidojusies starptautiska kustība pret to. Tiesa gan, salīdzinot verdzības klasisko definīciju ar mūsdienu Latvijas daudzu cilvēku darba apstākļiem un noteikumiem, arī zinātnieki noteikti secinātu, ka tas ir pārspīlēts apgalvojums bez zinātniska pamata, jo, piemēram, „Maxima” darbinieki taču nepieder saviem darba devējiem, tā ir viņu brīva izvēle, strādāt šajos veikalos, tāpat kā viņiem ir brīva izvēle jebkurā brīdī no šī darba aiziet. Tomēr, manuprāt, tā ir modernā verdzība – cilvēks juridiski ir brīvs darīt to, ko vēlas, bet nabadzība spiež viņu samierināties ar jebkādiem darba apstākļiem un izpildīt jebkuras darba devēja prasības, jo nopelnītā mazā naudiņa gan neļauj savilkt galus kopā, bet ir vairāk par neko. Darba devēji to izmanto, un tā tas notiek ne tikai „Maxima” veikalos, arī no citu veikalu darbiniekiem ir dzirdēti stāsti par mazajām algām, par to, ka virsstundu darbs netiek apmaksāts, bet darba pienākumu apjoms aug, tādēļ darbā nākas atrasties pat 16 stundas diennaktī, lai visu padarītu. Cilvēki pilnībā kļūst atkarīgi no darba devēja, un Darba likums neko nevar mainīt, jo vienīgais, par ko cilvēki domā – kā izdzīvot. Tādos apstākļos likumiem vispār vairs nav nozīmes, ar cilvēkiem var rīkoties, kā vien darba devējs vēlas. Piemērs ir raidījuma „Nekā personīga” žurnālistes nofilmētā saruna ar „Maxima” darbiniekiem Zolitūdē: darbinieki baidās no represijām (atlaišanas), tādēļ lūdza nofilmēto nerādīt, tikai pastāstīt par viņu teikto. Un viņu sacītais apstiprināja, ka jau iepriekš veikalā ir bijušas daudzas pazīmes, kas liecinājušas, ka ar ēku kaut kas nav kārtībā. Kad uz veikala jumta sākts vest zemi, veikala darbinieki runājuši, ka viņiem laikam dzīviem zārku taisa…
Protams, Darba inspekcija var biežāk ierasties veikalos un citās darbavietās, var rakstīt protokolus un likt darba devējiem maksāt sodus, bet nedomāju, ka tas kaut ko mainīs. Pret to cilvēku bezspēcību, kas cīnās par izdzīvošanu, bez spēka ir arī likumi. Var runāt par politiķu un varas cilvēku cinismu un vienaldzību, kas daļu Latvijas cilvēku ir iegrūduši bezdibenī, no kura ceļa ārā nav. Var minēt, cik apzināta vai neapzināta ir tāda rīcība, kas ļauj manipulēt ar cilvēkiem un darīt ar viņiem visu, kas ienāk prātā. Tomēr domāju, ka pret šo moderno verdzību kaut ko pasākt var tikai sabiedrība kopumā, lai cik abstrakti tas arī izklausītos. Ja cilvēki boikotētu „Maxima” veikalus, tā īpašniekiem vai nu nāktos aiziet no Latvijas tirgus vai arī mainīt savu attieksmi pret darbiniekiem. Aizejot no Latvijas tirgus, atbrīvosies tirgus niša, kura tukša nepaliks. Saprotu, ka daudzi sacīs – tad jau darbinieki pazaudēs to pašu mazo naudiņu, kas viņiem ir tagad, jo bezdarbnieku pabalsts no minimālās algas ir vēl mazāks. Saprotu arī, ka tas ir skarbi – kaut ko uz laiku zaudēt, lai pēc tam iegūtu, jo jādzīvo ir katru dienu, nevis kaut kādā iespējamā nākotnē. Tomēr, manuprāt, cita ceļa nav – sabiedrībai ir jānostājas pret modernās verdzības ieviesējiem. Galu galā tik daudz jau nu katrs no mums spētu, kā vienoties, piemēram, par trīs dienām, kurās visā Latvijā „Maxima” veikali tiktu boikotēti. Ja nevar vienoties par kopīgu boikota dienu Latvijā, to var darīt novados. Bez pārtikas mēs nepaliktu, badā nenomirtu, bet veikalu īpašnieki būtu spiesti atcerēties, ka cilvēki ir ne tikai viņi. Turklāt nākamgad ir vēlēšanas, politiķiem ļoti gribas izskatīties kā savas tautas mīlētājiem, tādēļ arī viņus varētu krietni pabakstīt, lai viņi palabo likumus un normatīvos aktus, kas pašreiz ļauj darba devējiem izturēties kā vergturiem. Sallija Benfelde
Komentāri