Nesen sociālajos tīklos pamanīju kolēģu no “Bauskas Dzīves” sagatavotu informāciju, ka pēdējās nedēļās sociālajos tīklos un arī “Bauskas Dzīvei” iedzīvotāji ziņojuši par tumšādainiem vīriešiem, kuri nelielos bariņos uzturas pilsētas publiskās vietās. Baušķeniece Eva sociālajā tīklā “Facebook” raksta, ka pastaigas laikā gar Mēmeli ievērojusi četrotni, kura atradusies zālienā netālu no upes. Sākotnēji tam nav pievērsusi īpašu uzmanību, taču vēlāk radusies sajūta, ka tiek novērota, bet pēcāk svešinieki savā starpā sākuši sazvanīties. Kad baušķeniece ķērusies fotografēt, ārvalstnieki devušies prom, daļa iegājusi bijušajā “gotiņcehā”. “Paldies Dievam, policija patrulēja pa Rūpniecības ielu. Izstāstīju situāciju, pilsoņiem tika pārbaudīti dokumenti, paskaidrojuši, ka ir studenti no Rīgas, tūlīt brauks prom, viņus gaidot privātais šoferis,” pieredzēto atstāstījusi Eva. Savukārt baušķeniece Astra atklāja, ka šonedēļ pastaigā gar Mūsas krastu pamanījusi iepriekš neredzētus tumsnējus, jaunus vīriešus, kuri nākuši no šobrīd slēgtās pilskalna teritorijas gar upes krastu. Kļuvis neomulīgi un sieviete uzreiz griezusies atpakaļ, lai ātrāk sasniegtu vietu, kur būtu vairāk pazīstamu cilvēku.
Atceros, ka bērnībā lasīju “Krusttēva Toma būdu”, savā bērna pārliecībā nekādi nevarēju saprast, kā gan cilvēka ādas krāsa var būt par iemeslu tam, lai viņu uzskatītu par mazāk nozīmīgu, par pakļaujamu verdzībai un izturētos pret viņu klaji noniecinoši.
Arī vēlāk biju patiesi pārsteigta, ka ASV vien 1964. gadā tika aizliegta diskriminācija un segregācija sabiedriskajās vietās un darbā. Nemaz nerunājot par aperteīdu Dienvidāfrikas Republikā (DĀR), kas bija oficiāla un likumiski nostiprināta rasu segregācijas un diskriminācijas sistēma, ko no 1948. līdz 1994. gadam DĀR un tās pārvaldītajā Namībijā īstenoja mazu baltādaino iedzīvotāju daļu pārstāvošā Nacionālā partija. Šīs politikas galvenais mērķis bija nodrošināt baltādainās minoritātes politisko, ekonomisko un sociālo dominanci pār valsts nebaltādaino vairākumu. Starptautiskajās tiesībās aparteīds ir atzīts par noziegumu pret cilvēci.
Man vēl arvien šķiet absolūti pretdabīgi, ka kādu cilvēku var neieredzēt vienkārši viņa ādas krāsas dēļ. Tas būtu kā paziņot, ka neciešu liepājniekus vienkārši tāpēc, ka viņi ir no tās pilsētas. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka Liepājā dzīvo gan foršāki, gan mazāk jauki cilvēki, gluži tāpat kā tas ir jebkurā pasaules vietā. Vienalga vai tā būtu Indija, Pakistāna vai Mozambika.
Savukārt portālā “lsm.lv” nesen bija apkopti ekspertu viedokļi, kas liecināja — ja politiķi atļaujas naidīgus, rasistiskus izteikumus un izplata tāda veida saturu sabiedrībā, tam var būt bīstamas sekas. Tā atzina uzrunātie eksperti, norādot, ka priekšvēlēšanu laika balsu zvejošanas triki, uz āķa liekot migrācijas tēmu, var izraisīt ne tikai viltus stāstu pavairošanu. Tas veicina arī agresivitātes pieaugumu sabiedrībā.
Viens no spilgtākajiem gadījumiem, ko izcēla eksperti — par it kā notikušo imigrantu uzbrukumu sievietei. Fakti par to neapstiprinājās. “Šokējošākais tajā visā bija pat nevis šis gadījums kā tāds, bet tas, kā uz to reaģēja atsevišķi politiķi, tai skaitā arī izplatot viltus informāciju, daloties ar informāciju, nepārbaudot faktus, bet jau steidzoties paziņot, ka mēs tagad visus viņus kā grupu deportējam, pielīdzinot šos cilvēkus mērkaķiem. Es nezinu, kur vēl skaidrāk mēs varam novilkt šo robežu pret rasismu,” teica migrācijas pētniece, socioloģe, Latvijas Universitātes (LU) tenūrprofesore Inta Mieriņa.
Ja politiķi, kuri ieņem augstus amatus, atļaujas tā izpausties, ir jārēķinās, ka tas izraisa bīstamas sekas, brīdināja pētniece. “Vienā brīdī mēs attapsimies pret to, ka patiešām tam būs reālas sekas, ka iedzīvotāji ņems un sāks fiziski agresīvi izrēķināties ar šiem cilvēkiem. Un tas ir tas, no kā es baidos,” atzina pētniece.
Īpaši tagad, kad tuvojas Saeimas vēlēšanas, mums jābūt piesardzīgiem, lasot karstas pret imigrantiem vērstas ziņas, jo netrūkst dažādu “baltiem diegiem šūtu” stāstu par viņu it kā veiktajiem noziegumiem.
Piemēram, labēji noskaņoti aktīvisti — viņu vidū deputātu kandidāti — arvien biežāk apsūdz trešo valstu imigrantus par uzmākšanos un seksuāliem uzbrukumiem Latvijas sievietēm. Šos stāstus pavada rasistiski komentāri, aizvien agresīvāki rosinājumi izrēķināties un aicinājums vēlēšanās balsot par pareizajiem politiskajiem spēkiem. Taču policija norāda — pierādījumu šādiem uzbrukumiem nav.
Augusta sākumā pabiju pasākumā citā Latvijas reģionā, kur tobrīd viesojās vēl citi man mazpazīstami un nepazīstami cilvēki. Sarunās pie galda un ugunskura gana daudz ieskanējās arī migrācijas tematika, arī par tiem tur “salašņām”, kas iebruka Spānijā. Un kāpēc gan pirms runāšanas noskaidrot faktu, ka Seuta patiesībā teritoriāli nemaz neatrodas Spānijā. Varētu taču noskaidrot, ka patiesībā Seuta (Ceuta) ir Spānijai piederoša autonoma pilsēta un eksklāvs Ziemeļāfrikā, kas atrodas Vidusjūras krastā pie Gibraltāra šauruma austrumu ieejas un robežojas ar Maroku. Kopā ar otru eksklāvu Melilju tā veido vienīgo Eiropas Savienības sauszemes robežu ar Āfrikas kontinentu.
Nav jau noliedzams, ka imigrācijas jautājumi ir būtiski un konstruktīvi risināmi, ievērojot likuma ietvaru, tomēr tajā visa nevajadzētu pazaudēt cieņpilnu attieksmi. Cilvēks paliek cilvēks, lai arī kādā krāsā būtu viņa āda.
Komentāri