Pagājušajā nedēļā, uzstājoties ar atvadu runu Saeimā, demisionējušais valdības vadītājs Aigars Kalvītis atzina, ka valdības darbā ir bijušas arī kļūdas un neizdarības. Viena no tām – nepietiekama lēmumu skaidrošana un izsvēršana, ar to domājot valdības un tās vadītāja piedzīvojumus ar drošības iestāžu likuma grozījumiem, kā arī KNAB vadītāja atlaišanu. A.Kalvītis pieskārās arī piezemētākiem jautājumiem – par to, ka skolēnus joprojām nesaista dabaszinātnes, migrācijas un darba politikas problēmām nav bijis efektīvu risinājumu un citiem, izsakot cerību, ka nākamā valdība šīs problēmas risinās labāk.
Tādējādi politiķis bija mīkstinājis pret sevi vērsto naidīgumu. Un jau pats atkāpšanās fakts nozīmēja to, ka valdības vadītāja knābāšana vairs nav masu saziņas līdzekļu prioritāte. Svarīgāk tagad ir vētīt iespējamos premjera amata kandidātus. A.Kalvītis par atkāpšanās iemeslu norādīja vēlmi novērst „tālāku šķelšanos sabiedrībā”, kas sasaucas ar kritiķu izteiktajiem viedokļiem, ka esošā valdība „sevi ir izsmēlusi” un ka nākamajai valdībai un tās vadītājam būs īpaši jāpūlas, lai „atgūtu sabiedrības uzticību”. Pašlaik izskatās, ka sabiedrības iespējamās emocijas par jauno valdību ir izvirzītas kā viens no būtiskākajiem aspektiem, kas prezidentam jāņem vērā, izvēloties, kuram uzticēt jaunās valdības veidošanu.
Sabiedrības uzticība – tas ir labi, taču tas nav vienīgais darbs, kas varas elitei jāveic. Būs kaut kas jādara arī ar inflāciju, jāpieņem lēmums par „Lattelecom” privatizāciju, galu galā, jānovērš kļūdas, kuras uzskaitīja A.Kalvītis pats. Skatoties uz kandidātu sejām, var vaicāt: kurš no viņiem to spēs? Tikpat labi visi, kā neviens.
Ja spēja demonstrēt potenciālu komunikācijai ar sabiedrību ir svarīgākais aspekts, tad par premjeru var kļūt ikviens, kam ir nedaudz publiskās runas talantu un kas atceras, ka tautai nepieciešama maize un izrādes. Ja labi izskatīsies, labi runās un nepieņems nepopulārus lēmumus, tad sabiedrībai patiks. Kandidātus vētījot, vismaz publiski nav dzirdama prasība pēc kaut kādām nopietnākām prasmēm.
Pagājušās nedēļas nogalē izskatījās, ka cīņa par nākamā premjerministra amatu norisināsies starp Tautas partiju Edgara Zalāna un „Jauno laiku” Valda Dombrovska personā. Trešais kandidāts – Ivars Godmanis – par iespējām ieņemt Ministru prezidenta amatu ir runājis visnotaļ izvairīgi, arī tagad par visu varu šajā amatā neplēšas. Un viņa pārstāvētā LPP/LC sevi neuzskata par tik ietekmīgu spēku, lai pretendētu uz augsto amatu.
Vērtējot abu kandidātu atbilstību amatam, nav pamata skepsei par spēju sekmīgi pildīt valdības vadītāja funkcijas. Jautājums ir mazāk par piemērotību, bet gan par ideoloģiju, proti, vai Valsts prezidents amatam izvirzīs premjeru no partijas, kas pie varas bijusi jau ilgu laiku, vai arī dos iespēju pamēģināt citiem.
„Jaunajam laikam” tikšana pie varas ir jautājums par saglabāšanos, jo tā ietekme, pēdējos gadus strādājot opozīcijā, ir sarukusi līdz emocionālu kritiķu statusam, jo savu politiku šādā veidā realizēt nav iespējams. Pašreizējā situācijā viņiem ir priekšrocība – spēja piedāvāt jaunas sejas. Laikā, kad tiek runāts par „sabiedrības uzticības” deficītu, šis ir ērtākais līdzeklis, kā nodrošināt to, ka politikā parādīsies jaunas vēsmas un arī jaunā koalīcija krietni atšķirsies no iepriekšējās. Tautas partijas kandidātam ir cita priekšrocība – ja prezidents viņu izvirza, Saeima atbalstu E.Zalānam neliegs.
V.Zatlera situācija ir sarežģīta – viņa izvēli par labu vienam no kandidātiem nosaka nevis tikai tas, kā kandidāts solīs tikt galā ar pienākumiem, bet arī tas, kā viņa soli tulkos sabiedrība un pārējie politiķi. Izvirzot V.Dombrovski, V.Zatlers dotu signālu, ka ir neatkarīgs no saviem izvirzītājiem. Taču vai savas neatkarības demonstrēšanai jābūt pašmērķim, ir cits jautājums.
Komentāri