Pēc kara Latvijā bija daudz lūdzēju. Tantiņas stāvēja Rīgā vai ik uz stūra ar izstieptu roku. To vidū bija viltnieki, kas izlikās neārstējami slimi. Bija viens vīrs, kas pieklibodams, ar tarbu kaklā, iekāpa Rīgas stacijā pasažieru vilcienā, devās pie katra pasažiera, lūgdams naudu. Viņš gāja no viena vagona uz otru. Tā līdz Siguldai. Arī es iedevu aizvien no savas stipendijas dažas kapeikas. Viņš brauca ik dienu, apstājās pie katra pasažiera. Bija neērti nedot. Siguldā viņš izkāpa. Vēlāk atklājās, ka viņš ir bagāts vīrs Siguldā, ar lielu saimniecību.
Tad nāca stingri likumi, kas ubagošanu aizliedza. Kā ir tagad? Ir jāvēršas pret to. Ubagi uz stūriem ir kauns Latvijai. To vidū daudz viltnieku. Mēs izliekamies nabagāki nekā esam, aizvien neapmierināti ar visu – vienalga, ko valsts arī darītu. Jāiemācās vairāk paskatīties uz sevi, vai esi cīnītājs, vai čīkstētājs.
