Parakstu vākšana par vēlētāju tiesībām atlaist Saeimu jau pāri pusei, bet diskusija par tās jēgu pat tagad vēl nav īsti iesākusies. Manuprāt, paraksti krājas lēnām galvenokārt triju apstākļu dēļ. Pirmkārt, daudziem nav intereses. Otrkārt, starp tiem, kuriem interese gan būtu, daudz tādu, kuriem pietrūkst laika vai pacietības noskaidrot, par ko tad īsti tā parakstīšanās ir un kāpēc uz to vajadzētu aiziet. Treškārt, netrūkst politiķu, sevišķi starp ietekmīgākajiem, kas vēlētājus gribētu redzēt nevis kā aktīvus pilsoņus, bet kā pakļāvīgus pavalstniekus, jo domājošajos pilsoņos saskata draudus savai politiskajai un materiālajai labklājībai. Šie trešie apzināti cenšas nepakļāvīgos apmuļķot vai vismaz samulsināt.
Sava ietekme, diemžēl negatīva, ir vēl vienai ļaužu grupai – skaļajiem pēlējiem. Tiem būtība nav svarīga, ka tikai pirmajiem tikt pie vārda un darīt gribošos par kamieļiem pataisīt. Ar to arī parasti viņu darbi beidzas. Man šķiet, ka tieši par viņiem Verners Rudzītis 29. marta „Druvā” rubrikā „Manas domas” saka ļoti pareizus vārdus: „Ar bļaustīšanos nekur un nekad labākas valstis nav celtas un veidotas”. Tāpēc netērēsim laiku skaļrunātājiem (viņu netrūkst nedz starp parakstu vākšanas atbalstītājiem, nedz starp noliedzējiem), bet meklēsim skaidrību un sakni.
Nevis par atlaišanu, bet par tiesībām atlaist
Ja Satversmē noteiktais parakstu skaits (1/10 daļa no valstī esošo vēlētāju skaita) tiks savākts, tad tas vēl nenozīmē, ka pašreizējā Saeima tiks atlaista. Satversme tādas tiesības vēlētājiem nemaz neparedz. Toties tā paredz tiesības vēlētājiem ierosināt likumus un Satversmes grozījumus.
Lai vēlētāji iegūtu tiesības Saeimu atlaist, Satversme vispirms jāpapildina ar attiecīgu ierakstu (normu), kas tādas tiesības vēlētājiem piešķir. Tādu papildinājumu jeb grozījumu Satversmē varētu izdarīt Saeima, bet pašreizējo deputātu vairākums to noteikti nedarīs. Un nedarīs arī nākamo Saeimu deputāti, kamēr vien valdošo partiju elite jutīsies droša par savu varu. Kāpēc lai viņi darītu kaut ko tādu, kas vēlāk var viņus pašus no varas nostumt?
Šajā situācijā mēs varam būt pateicīgi mūsu Satversmes tēviem par viņu tālredzību, paredzot iespēju vēlētājiem Satversmi grozīt pēc savas ierosmes, ja tāda nepieciešamība rodas. Šīs iespējas izmantošanu tad arī paredz ierosinātais Satversmes grozījumu projekts. Ja mēs pietiekami lielā skaitā aiziesim par to parakstīties, tad iegūsim nākotnē noderīgas tiesības Saeimu atlaist, ja deputātu vairākums atkal ignorēs savu vēlētāju vajadzības un ja paši par to būsim pietiekami vienprātīgi. Tieši šo tiesību iegūšana, nevis tūlītēja Saeimas atlaišana, ir šīs parakstu vākšanas mērķis. Vai ievēlēsim labāku?
Tas ir ļoti būtisks jautājums, uz kuru jāiegūst skaidra atbilde jau tagad. Jo, ja mums nav iespējams atlaistās Saeimas vietā ievēlēt labāku, tad nav arī vajadzības pēc tiesībām to atlaist. Verners Rudzītis jau pieminētajā rakstā saka, ka ievēlēsim: „Drīzāk gan sliktāku vai tikpat sliktu”. Līdzīgi saka arī vairāki par nopietniem uzskatīti politiķi un politologi.
Vispirms jāsaprot – ko sauksim par labāku Saeimu. Vai tikai tādu, kas garantēti un ātri izpilda visas vēlētāju vēlmes? Vai arī tādu, kurā dažu sablamējušos deputātu vietā būs citi nepazīstami? Garantēti labu Saeimu ievēlēt, protams, nav iespējams. Tādas pieprasītājiem arī nevajag iet parakstīties. Viņi var turpināt gaidīt labumus no debesīm. Tikai tad nevajag vainot valdību, ka valsts pret viņiem nav laba.
Mana personīgā pārliecība ir: „Jā, ievēlēsim labāku!” Labāku ar vismaz trim lietām.
Pirmkārt, partijas savu reitingu glābšanai būs spiestas vienu otru sablamējušos politiķi no kandidātu sarakstiem izslēgt un nomainīt ar kādu svaigāku seju.
Otrkārt, vecās Saeimas atlaišanas un jaunās Saeimas vēlēšanu process būs bagātinājis mūs ar jaunu politisko pieredzi un devis iespēju iepazīt jaunas politiskās personības. Tas palīdzēs mums izdarīt pareizāku izvēli un dos pamatu cerēt, ka jaunajā Saeimā vismaz dažiem deputātiem būs vairāk godprātības un lietpratības.
Treškārt, jaunajai Saeimai būs svaiga priekšteču pieredze, ka par augstprātību pret vēlētājiem politiskā atbildība var iestāties agrāk nekā tikai pēc četriem gadiem. Tieši pēdējais apstāklis, manuprāt, ir sevišķi iedarbīgs, lai deputāti saprastu, ka demokrātiskā valstī, un Latvija tāda ir, parlamenta deputāts ir kalps, nevis valdnieks. Piekrītu, ka ieguvums nav tik liels un drošs kā gribētos. Tāpēc šī parakstu vākšana nav pietiekams, bet ir nepieciešams solis labākas Saeimas ievēlēšanai. Vai nesāksies bieža Saeimas atlaišana?
Nē, nesāksies, jo iespējamā Saeimas atlaišanas procedūra sastāv no trim laikietilpīgiem pasākumiem. Vispirms kādam jāsavāc 10000 notariāli apstiprinātu parakstu Saeimas atlaišanas ierosināšanai. Tad Centrālai vēlēšanu komisijai jāizsludina parakstu vākšana, kurā jāiegūst apmēram 150000 vēlētāju atbalsts ierosinājuma nodošanai tautas nobalsošanai. Tad pati nobalsošana par Saeimas atlaišanu. Kopā ar jaunās Saeimas vēlēšanām paies vismaz gads.
Dažiem bail, ka ar vēlēšanu rezultātiem neapmierinātās partijas sāks parakstu vākšanu, tiklīdz būs izsludināti iepriekšējo vēlēšanu rezultāti. Nē, nesāks. Jo sapratīs, ka tas nav pietiekams pamats, lai atkārtotās vēlēšanās par viņiem nobalsotu vairāk vēlētāju nekā pirmajās. Lai cerētu uz labākām sekmēm, ir nepieciešams sagatavoties, bet tam ir vajadzīgs laiks. Pārsteigšanās novedīs tikai pie atbalstītāju skaita samazināšanās. Pie tam ar laiku vēlētāji kļūs vēl saprātīgāki un grūtāk iekustināmi uz avantūristisku rīcību. Ko par to saka augstākās kvalifikācijas juristi?
Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš pats ir piedāvāto Satversmes grozījumu izstrādes vadītājs. Pašreizējais Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kūtris un viens no cienījamākajiem latviešu juristiem, Eiropas kopienu tiesas tiesnesis profesors Egils Levits ir atzinuši, ka piedāvātie grozījumi nav pretrunā Satversmes garam. Levits ir arī vērtējis, ka piedāvātais Satversmes grozījums jau daļēji uzlabotu pašreizējo Satversmē paredzēto mehānismu, kas šobrīd nav pietiekoši efektīvs tieši parlamentāru krīžu risināšanas līdzeklis.
Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija secinājusi: „Sagatavotais Satversmes grozījumu projekts, par kuru tagad uzsākta parakstu vākšana, atzīstams par savlaicīgu ierosinājumu
pilnveidot
Satversmē esošo neefektīvo risinājumu. Ja to pieņemtu, tas papildinātu Satversmē jau iekļauto mehānismu, kopumā padarot to efektīvāku.”
Komisija gan atzīmē arī vairākas Satversmes grozījumu projekta nepilnības. Nav priekšnoteikumu par Saeimas atlaišanas ierosināšanas termiņiem. Ir visai zems slieksnis vēlētāju skaitam, kāds nepieciešams procedūras ierosināšanai un Saeimas atlaišanai. Nav atrisinātas vēl dažas nianses, lai valsts un parlamentāro krīžu risinājumu
Satversmē varētu uzskatīt par pabeigtu.
Jāpiekrīt, ka termiņu trūkums un zemais vēlētāju skaita slieksnis dažās situācijās varētu radīt grūtības. Tomēr citētais Komisijas secinājums un citi tās secinājumi un priekšlikumi, kurus varam lasīt Valsts prezidenta kancelejas mājas lapā interneta adresē , pierāda, ka arodbiedrību piedāvātais grozījums ir solis pareizā virzienā, un viss, kas šajā jomā Satversmē vēl būtu labojams, ir labojams, ar laiku papildinot, nevis atmetot šobrīd piedāvāto grozījumu.
Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija gada laikā savu priekšlikumu izstrādi varētu pabeigt, pašreizējā Saeima varētu paspēt tos izskatīt pirmajos divos lasījumos un nākamā Saeima pieņemt galīgajā lasījumā. Tā vēlētāji, speciālisti un Saeima visi kopā bez skaļuma, naida un pārdomāti būtu paveikuši ļoti svētīgu darbu.
Vai šis darbs būtu sācies, ja arodbiedrības nebūtu sākušas parakstu vākšanu par savu ierosinājumu? Noteikti ne.
Vai šis darbs turpināsies, ja pietiekams parakstu skaits netiks savākts?
Neticu.
Nu tad uz priekšu!
Komentāri