Cēsu endokrinoloģijas kabineta medicīnas māsa
Diabēta dienu atzīmē visā pasaulē, mēs to darām arī Cēsīs, jo diabēts ir ļoti izplatīta slimība, domāju, kamēr cilvēce pastāv.
Ja tuberkuloze ir nabadzīgo valstu slimība, diabēts savukārt ir bagāto slimība. Diabēts faktiski ir lēns cilvēka slepkava – ielien organismā, kur var ielīst, un sabojā visu, ko vien var sabojāt. Jārēķinās, ka šo slimību izārstēt nevar, bet diabēta slimnieks, apzinoties to un domājot par sevi, var noslēgt līgumu ar savu diabētu, kontrolējot, kā pareizi ēst, kā par sevi rūpēties.
Par diabēta izplatību būtu jākliedz pilnā balsī, jo tas vēršas plašumā. Ik gadu mūsu pacientu skaits strauji aug. Apkalpojam ne tikai pilsētas, bet arī rajona iedzīvotājus. Ievadot uzskaiti datorā, kopā ar ģimenes ārstiem secinām, ka saslimstība ar diabētu ir ļoti liela.
Kā dzīvot ar to? Cilvēki, kuri saslimst ar cukura diabētu, bieži nespēj atteikties no ierastās pārtikas, bet šī slimība prasa, lai pārtika būtu ļoti vienkārša. Ļoti nepareizs ir pacientu uzskats: „Es to nevaru atļauties!” Diabēta slimniekiem jāēd ļoti daudz dārzeņu – burkāni, kāposti, bietes, kāļi, kas nemaksā pārāk dārgi. Pie tam diabēta pārtikai jābūt ļoti pilnvērtīgai – vitamīniem un minerālvielām. To būtībā satur tie paši dārzeņi. Jāzina, kuri pārtikas produkti ceļ cukura līmeni, kuri ne. Gan diabēta slimniekiem, gan arī tiem, kuri ar šo kaiti neslimo, nevajadzētu ēst pārāk treknus produktus un nekad nepārēsties, jo pārēšanās un trekna barība ir slodze aizkuņģa dziedzerim, kas ražo insulīnu un kura bojājuma dēļ rodas diabēts. Un man arī ļoti nepatīk reklāmas televīzijā par sulu spiedēm. Padomājiet, cik jāapēd ābolu, lai iegūtu šo glāzi sulas? Vairāki kilogrami! Vai to cilvēks vienā mirklī var apēst? Tādēļ labāk apēst ābolu, apelsīnu, organisms pats pateiks priekšā, kad tam gana. Tīra sula uz aizkuņģa dziedzeri iedarbojas slikti, arī burkānu. Labāk tad burkānu nograuzt.
Tomēr saviem pacientiem saku, ka pie saslimšanas ar diabētu drīkst ēst visu, bet tas jādara ar prātu – cik un ko man vajag. Cilvēkam jāprot novērtēt, ko likt savā organismā, jo tas ir tas, ar ko viņš dzīvo. Cilvēki neieklausās sava organisma gudrībā. Tas pats pasaka priekšā, kas nepieciešams. Organismam vislabāk patīk ne salds, bet drīzāk rūgts un skābs, bet, ja tas kādreiz pieprasa saldu, tad nevajadzētu to atteikt. Vispareizākais ir ēst biežāk, bet mazās devās. Ja iegribas, var ēst pat pusnaktī, no tā nebūs nekāds sliktums, bet ļoti jāpadomā, ko ēst. Piemēram, tie varētu būt svaigu dārzeņu salāti. Neiesaku nevienam pirkt reklamētos Galina Blanka buljona kubiņus. Labāk, vārot zupu, katliņā atsevišķi ielikt ķiploku un sīpolu, seleriju un dillīti, kas aug pašu dārzā. Visos garšvielu kubos ir pastiprināti garšas uzlabotāji, kas bojā aizkuņģa dziedzera darbību.
Saslimšana ar cukura diabētu pirmām kārtām var būt iedzimtība. To arī grūti noteikt, jo neviens nezina, vai ar šo slimību slimojuši arī viņu vecvecāki, jo agrāk šo kaiti diagnosticēt un kontrolēt nebija tādas iespējas kā tagad. Cilvēki nomira, radiniekiem nesaprotot, no kā.
Pārsvarā saslimšanu ar cukura diabētu rada neveselīgs dzīves veids – smēķēšana, alkohols, kas bojā aizkuņģa dziedzeri, arī mūsdienu stress un neveselīgā pārtika. Cukura diabētu var radīt arī vēdera traumas.
Aizkuņģa dziedzeris sver apmēram 90 gramu. Tajā ir alfa un beta šūnas. Beta šūnas ražo insulīnu, bet tās aizkuņģa dziedzerī ir tikai viens līdz divi procenti. Ja šis mazumiņš aiziet bojā, tad organismā vairs nav nekā, kas ražotu insulīnu – hormonu, kas nepieciešams. Bet tagad ir labi medikamenti – mākslīgais insulīns ir identisks tam, ko izstrādā cilvēka organisms.
Runājot par slimības pazīmēm, jāteic, ka iesākumā cilvēks tās nemaz nejūt. Ar augstu cukura līmeni viņš var dzīvot ilgi, jo cukurslimība nekad nesākas tā, kā, piemēram, iesnas. Pastāv diabētiskā fāze, kas var ilgt gadus piecus, bet katram šī slimība sevi liek manīt citādāk.
Uzskatu, ka šīs slimības apzināšanā zinātne iet uz priekšu ļoti straujiem soļiem. Rodas jauni medikamenti, lai varētu palīdzēt. Diemžēl, salīdzinot ar padomju laiku un mūsdienām, domāju, ka šī kaite ir progresējusi. Protams, to precīzi teikt nevaru, jo strauji attīstījusies diagnostika. Diagnosticē hipoglikēmiju un hiperglikēmiju, gan zemu, gan augstu cukura līmenis asinīs, bet problēmas ir abos gadījumos, jo cukurs ir tas, kas baro smadzenes! Vienmēr pacientiem esmu uzsvērusi – padomāt par sevi, jo mūsu tauta savas attīstības gaitā nez kāpēc iemācījusies domāt tikai par citiem. Tādēļ veselības problēmas arī rodas. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri