rajona padomes priekšsēdētājs
Latvija stāv uz atdzimšanas jubilejas sliekšņa. Mūsu valstij jau 89 gadi. Bet varbūt tikai. Vēl arī jāizdzēš tās pēdas, ko ieminuši okupācijas gadi, kad valsts pastāvēja tikai mūsu domās.
Kāda mums katram ir šī zeme,
valsts, kuru saucam par Latviju? Kādu to gribētu redzēt? Tie ir būtiski jautājumi, uz kuriem tik dažādas var būt atbildes. Man kā Zemgales lauku zēnam atmiņā pēckara laiks, kad darbus darīja un organizēja vecā kaluma cilvēki, kam sirdī bija rūpes par Latviju, savu sētu, kuriem darba tikums bija ieaudzināts. Tolaik par daudz ko nedrīkstēja runāt, bet
katrs priecājās par labi padarītu darbu. Atmiņā ģimenes sajūta un katra atbildība par to, kā dzīvosim, arī sapratne – kaut ko iegūšu tikai tad, ja pats izdarīšu. Tā reizē bija atbildība par ģimeni. Vai esam saglabājuši darba tikumu, sapratni, ka katrs darbs jāpadara kārtīgi? Varbūt ģimenes sajūta un darba mīlestība šodien kopā nesader? Vecāki raujas darbos, bet bērni dzīvo savā vaļā bez īstas nodarbošanās. Skolā strādāt bērniem aizliegts. Vai tā viņos audzinām darba tikumu? Jaunieši ir gudri, viņiem ir skaisti nākotnes plāni, bet man nav pārliecības, ka viņi rūdīti grūtībām, kuras sagādā straujās pārmaiņas, valsts attīstība. Latvijas lauki, nevis cilvēku pārpildītās pilsētas, ir latviskuma saglabātāji un uzturētāji. To it kā apzinās katrs, arī pilsētnieki, arī
valsts vadītāji. Tad kāpēc tik lieli ir centieni attīstīt pilsētas, lielus centrus? Tas ir apdraudējums latviskam dzīvesveidam, kas patiess ir tikai laukos.
Latvijas lauki attīstības vārdā nedrīkst pazaudēt to vērtību, kas būtiska ikvienam latvietim, tautai.
Mums patīk kritizēt tos, kuri ir pie varas. Ir tik vienkārši pateikt, ka dzīvoju slikti tāpēc, ka viņi nestrādā valsts labā. Kritizējot nevērtējam viņu darbību kopumā, bet to, ko personīgi gribētu, lai viņi dara citādāk. Kritizējam un nenovērtējam, ko viņi darījuši visu labā. Diemžēl Latvija nav tik bagāta, un ne visam naudas pietiek.
Mēs lepojamies ar savu Latviju. Attīstība ir tik strauja, un vēlēšanās dzīvot labāk tik liela, ka daudziem rodas diskomforts. Varbūt svētki ir tā reize, kad mierīgi padomāt, vai tiešām tik slikti dzīvojam, vai esam darījuši visu, lai būtu labāk. Cik ilgi savu valsti veidosim, lai arī tajā valdītu tās pašas tikumiskās vērtības, kas pirmajā brīvvalstī? Ikdienā paša neizdarības, slinkumu gribam novelt uz cita pleciem, arī varas. Gaušanās tiek uzklausīta, apkopota un izmantota politiskās spēlēs par varu. Rezultātu mēs šodien redzam. Tik viegli ir pakļauties pūļa domāšanai, bet neesam gatavi, varbūt baidāmies pūlī izteikt savu viedokli, jo tas nesakrīt ar vairākuma. Negribas būt baltajam zvirbulim? Arī tāpēc sabiedrībā tik viegli vietu atrod negācijas, neizdarības.
Nauda un manta vienmēr bijis strīdus ābols. Nu tās lietas pamazām sakārtotas. Īpašnieki sapratuši, lai
justos labi, jādomā ne tikai par sevi, bet arī, lai kaimiņš justos tāpat. Pamazām kaimiņattiecības uzlabojas, līdz ar to arī mainās gaisotne sabiedrībā, savstarpējās attiecības.
Mums jāsāk cienīt vienam otru. Viedokļi var būt dažādi, bet nedrīkstam zaudēt cieņu. Ļoti bieži necienām cilvēkus, kuri to pelnījuši. Kādreiz skolotājs, ārsts, mācītājs, prezidents, deputāts tika godāti. Šodien mēs viņus pamatā necienām. Var likt amatā vienalga kuru, viņš tiks kritizēts, vēl pirms būs sācis strādāt.
Vai
var cienīt valsti, ja neciena tās cilvēkus? Tos, kuri to
vada, tajā dzīvo. Bieži vien ģimenē bērnu klātbūtnē pārrunājam, kāds ir skolotājs, Valsts prezidents, kāda bijusi viņa rīcība, uzvedība. No ģimenes skolā ienāk šī attieksme. Kādreiz, kad pieaugušie runāja par lielām lietām, bērni tika aizsūtīti uz otru istabu.
Mums jāmācās, kā Latvijas vārdu, neatkarības ideju gadu desmitiem lolojuši latvieši pasaulē. Esot tur, ir sajūta, ka mēs te tā īsti necienām savu valsti. Mūsu mazā Latvija pasaulē ir ieguvusi augstu vietu lielo valstu vidū. Politiskās aprindās mūs pazīst, ar mums rēķinās un ciena. Braucam pa pasauli un priecājamies, cik tur
labi, bet, kad atgriežamies, jūtamies vēl labāk. Un tā ir sajūta, kas pasaka, ko mums katram nozīmē Latvija. Nekur nav tik labi kā te.
Piekrītu tiem, kuri saka, ka visi kopā esam atbildīgi par mūsu valsti, Latviju, tās nākotni. Katrs paveiktais darbs, izpildītais pienākums, stiprā ģimene ir garants, ka nākotnē dzīvosim nodrošināti. Tas dod ticību, ka pastāvēs latviska valsts, latviešu tauta, tiks saglabātas
tautas
tradīcijas, radītas jaunas.
Tā nebūs, ka kāds pateiks – rīt dzīvosim labi un tā notiks bez mūsu līdzdalības.
Komentāri