
Ieskatoties sociālajos medijos, pamanu jaukas ierosmes grāmatu lasīšanai. Cēsu Centrālā bibliotēka informējusi par lasīšanas maratonu “Grāmatons”, aicinot tajā piedalīties mazos un lielos, un arī pastāstot, ka varēs laimēt balvas. Arī sabiedrības iesaistes kustība “Restarts lasīšanai” apvaicājas, ko draugi un ģimenes lasīs vasarā, un atgādina, ka ir pieejams literatūras saraksts ar “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2025” kolekcijas izdevumiem. Savukārt Priekuļu pagasta bibliotēka vasaras sākumā noorganizējusi grāmatu un žurnālu apmaiņas galdu, uz to var nest lasāmvielu ne vecāku par 2000. gadu, kas pašam vairs nav saistoša, bet citam interesanta. Un, kamēr daudzi lasītāju klubiņi vasarā ņem pauzi, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolēnu, skolotāju, vecāku un absolventu kopīgi veidotais lasītāju klubs “Garāmgājēji” turpina tikties arī gada siltajos mēnešos un sarunāties par izlasīto, vien pārnesot tikšanās vietu no skolas telpām tuvāk dabai.
Jaunieši sociālajos tīklos stāsta par grāmatām, kuras viņiem iepatikušās, un grāmatizdevēja Vija Kilbloka vaicā, kādu grāmatu šobrīd lasa pieaugušie un vai pēc lasīšanai izraudzītā darba var noteikt lasītāja vecumu. Jāatzīst, līdz tam pat aizdomājusies nebiju, ka tas, kādas grāmatas lasu, varētu liecināt, vai jūtos atbilstoši savam vecumam, jaunāka vai varbūt vecāka. Vēl kāda lasīšanas entuziaste pastāsta par grāmatu, kuru izlasījusi neparasti ātri un lūdz citiem nosaukt līdzīgus darbus. Lasot komentētāju iespaidus, smaidu un domāju, ka patiesi ir lasāmviela, no kuras vienkārši nevari atrauties līdz brīdim, kamēr tā ir izlasīta līdz pēdējam teikumam. Tādēļ zinu, ka sākt kādas grāmatas lasīšanu brīdī, kad ir daudz darbu, ir ļoti riskanti.
Un, lūk, šajā visā lasītāju burbulī aizdomājos, kā ir mainījies mans lasīšanas ritms. Skolas laikā vasara, nenoliedzami, bija lielākais grāmatu lasīšanas laiks – bija literatūra, kas vasarā bija obligāti jāizlasa, un es veidoju klades, kurās pierakstīju izlasīto, atziņas, pārdomas. Un man ar obligātajām grāmatām bija par maz, vienmēr bija vēl kāda, kas interesēja. Un tā vasara, kas jau tāpat bija piedzīvojumu pilna, kļuva vēl iespaidiem bagātāka, jo lasot es jutos kā daļa no stāsta, izdzīvoju visu rakstīto. Savukārt šobrīd man šķiet, ka tieši ziemas vēsie un tumšie mēneši, kad īsti negribas iziet no mājas, ir piemērotākie grāmatu lasīšanai. Vasarā ir tik daudz aktivitāšu, ko gribas pagūt, ka dienas tāpat liekas par īsām, un grāmatu var paņemt vien tad, kad ir tāds nemīlīgāks vasaras vakars. Šovasar gan, nenoliedzami, tādu ir bijis gana daudz.
Bet neatkarīgi no katra lasīšanas ritma ir brīnišķīgi, ka arvien ir grāmatas, ko ir vērts izlasīt, un arvien ir lasītāji dažādos vecumos, kas patiesi ar interesi lasa.
Komentāri