Lasīt sāku agri – starp četru un piecu gadu vecumu tētim pār plecu burtoju laikraksta “Cīņa” virsrakstus.
Pēc tam turpināju ar viņa ļoti iemīļoto “Dadzi”, no kura smēlos visādas gudrības. Starp piecu un sešu gadu vecumu jau biju bibliotēkas lasītāja. Viena no jaunākajām. Bibliotēka bija manas ielas galā. Tā bija neliela, tolaik vēl bruģēta ieliņa, kas veda uz slimnīcu. Vienā galā bija slimnīca, otrā – jau pieminētā bibliotēka.
Apmēram pa vidu nelielā vectēva celtā mājiņā dzīvoja mūsu ģimene. Tikko iemācījos lasīt, tā darīju to traki daudz. Dzīvoju privātmāju rajonā, āra rotaļas bija galvenokārt māsīcas kompānijā, kas lielākoties ietvēra vazāšanos nopakaļ mūsu vecāko brāļu kompānijai. Lasīšanai vakaros atlika gana daudz laika, jo, kā zināms, tolaik televīzijas piedāvājums nebūt nebija bezgalīgs. Tam, ka bibliotēka atradās turpat nelielās ieliņas galā, bija savi mīnusi. Ja es kādu grāmatu aizmirsu laikus atdot, atskanēja zvans pie durvīm. Bibliotekāres atnāca atgādināt.
Biju tāds bērniņš ar cirtainiem matiem, lielām acīm un bedrītēm vaigos, pieaugušie sauca par lellīti. Tētis mani mēdza ņemt līdzi uz darbu ātrās palīdzības darbnīcās. Reiz tur ārā spēlējos pie auto, kad pienāca ārsts baltā halātā, vēlākos gados uzzināju, ka tas bijis galvenais ārsts. Viņš pienācis un prasījis, kā tad sauc lellīti! Bet lellīte, sasmēlusies gudrības žurnālā “Dadzis”, aizlikusi rokas aiz muguras un nevainīgi atbildējusi: “Polšs būs, pateikšu!”
Šo sarunu neatceros, bet to karikatūru, no kuras biju aizguvusi frāzi, gan! Tur bija attēlots suflieris, kurš tekstu aizmirsušam aktierim saka šos vārdus. Tādi, lūk, ieguvumi no lasīšanas. Pēc tam turpmākajās reizēs automehāniķi mani vienmēr cienāja ar konfektēm, jo, lieki piebilst, ka toreiz par manu atbildi smējās līdz asarām. Bet dakteris man uzdāvināja tādu kā metāla koferīti, kur iekšā bija nopietns aprīkojums: šļirces, sterilās saites, robainas šķēres ar apaļiem galiem, pincetes un pat stetoskops. Šika manta rotaļām. Ar to spēlējos vēl gadiem.
Tāpēc varu droši teikt – lasīšanai ir daudz plusu. Pirmkārt, var tikt pie foršām mantām un saldumiem. Ap pirmās klases vecumu es jau “rāvu cauri” visas mājās esošās pieaugušo grāmatas. Atceros, cik skaļi tēvs smējās, kad es kādā Arvīda Griguļa grāmatā, kur priekšlapā bija iezīmēti lodziņi tuvāko cilvēku portretiem, biju rūpīgi no avīzes izgriezusi un ielīmējusi Hruščova un Andropova attēlus.
Pašlaik jau pāris gadus daudz un gana bieži tiek runāts par Latvijas bērnu vājajiem lasīšanas paradumiem.
“Kopš 2012. gada skolēnu lasītprasme Latvijā pasliktinās, un 2022. gadā sasniegts tās zemākais punkts pēdējo 20 gadu laikā, liecina pērn decembrī publicētie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas “PISA” rezultāti. Attīstītāko OECD valstu vidū Latvijas bērnu lasītprasme ar 475 punktiem ierindojas dalītā 16. līdz 28. vietā. Lietuvā šis radītājs ir vēl mazliet zemāks – 472 punkti, bet, piemēram, Igaunija ar 511 ierindojas pirmajā pieciniekā līdzās Singapūrai, Japānai, Dienvidkorejai un Kanādai,” tā 2024.gadā vēstīja raidījums “Aizliegtais paņēmiens”.
Raidījums arī uzsvēra: “”PISA” pētījumā lasītprasmes pārbaude tiek definēta un sadalīta piecos līmeņos, no kuriem piektais ir visaugstākais. Piektais līmenis paredz: “Šie skolēni saprot garus tekstus, darbojas ar abstraktiem jēdzieniem, spēj atšķirt faktus no viedokļiem, pamatojoties uz netiešām norādēm, kas saistītas ar informācijas saturu vai avotu.” Piekto līmeni spējuši sasniegt tikai 4% no Latvijas devītklasniekiem. Tas ir gandrīz divreiz mazāk nekā vidēji pārējās OECD valstīs.”
Savukārt rakstniece Inese Zandere ir mazliet optimistiskāka un Latvijas Radio teikusi: “Pagaidām es esmu sajutusi, ka mode var pagriezties, kā tā grib. Tas nav tā, ka tai ir jāvirzās kā novilktai taisnei. Un lasīšana – tikpat labi kā mēs tagad visi plēšam matus un žēlojamies, ka tur jau vairs neviens neko nespēs glābt, tā var vienkārši ņemt un aiziet uz otru pusi. Tā var kļūt atkal savā veidā populāra. Kā kaut kas tāds, ko darīt (lietošu šo drausmīgo vārdu “stilīgi”) ir moderni. Un varbūt arī, ka tas, par ko mēs visu laiku klaudzinām pie cilvēku apziņas, ka lasīšana kā process ir vajadzīga nevis tāpēc, lai izpildītu kaut kādus iepriekšējo paaudžu izdomātus standartus, bet tāpēc, ka lasīšana, it īpaši grāmatā vai drukātā veidā uz papīra, ir citāda nekā lasīšana datorā.
Lasīšana datorā arī ir svēta lieta, bet lasīšana grāmatā nozīmē, ka lasot tiek savienots laiks un telpa, jo visu laiku jāpāršķir lapas. Ar acīm un ar prātu jāapgūst telpa, un lasītājs virzās uz priekšu laikā. Šis process ir lēnāks. Lēnāks process dod cilvēkam iespēju saprast teksta jēgu. Un tāpēc es loloju aizvien vēl zināmu optimismu attiecībā uz to, ka lasīšana no cilvēces ikdienas nepazudīs.”
Komentāri