Pārlapojot kalendāra ierakstus, uzdūros vēsturiskai atzīmei – šajā dienā pirms 114 gadiem savā pirmajā un diemžēl arī beidzamajā ceļojumā devās tobrīd pasaulē lielākais pasažieru tvaikonis “Titāniks”. Ar “pompu” un gavilēm 1912. gada 10. aprīlī no Sauthemptonas Anglijā tas izbrauca savā pirmajā tūrē uz Ņujorkas pilsētu Amerikas Savienotajās Valstīs – tobrīd jau kā otrais no kopumā plānotajiem trim superlaineriem, ar kuriem tika cerēts dominēt transatlantijas ceļojumu biznesā. Pēc nepilnām četrām dienām – 14. aprīļa teju pusnaktī – tas saskrējās ar aisbergu un pēc vairāk nekā divām ar pusi stundām nogrima. No kopumā uz klāja bijušajiem 2223 cilvēkiem izdzīvojuši tikai 706. Vienā drausmā mirklī, ja tā var nodēvēt šīs nepilnās trīs grimšanas stundas, dzīvību zaudēja vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku…
Varbūt šķitīs nežēlīgi un dīvaini tā spriest, bet man ir krietnas aizdomas, ka lielākajai daļai no šiem septiņiem simtiem izdzīvojušo dzīve pēc traģēdijas vērsās vien baisāka. Ļaudis jau lielākajā daļā gadījumu tomēr neceļo vienatnē, visticamāk, teju ikvienam no šiem izglābtajiem bija kāds tuvais, mīļais vai vienkārši draugs, kurš acu priekšā ir aizgājis bojā.
Par šo traģēdiju dažādās plaši pieejamās vietnēs lasāmi fakti un arī dažnedažādi apcerējumi, fantāzijas un pieļāvumi, kuriem man pat negribas tērēt savu dzīves laiku. Taču viena doma galvā “zvana”, ielasoties šīs drūmās nakts aprakstā. Lai arī kā mēs kā cilvēce attīstāmies, izgudrojam, ieviešam vai izdomājam, nekad mēs nespēsim būt pilnībā droši par sevi. Vismaz ne attiecībās ar dabu. Tā vienmēr izrādās par mums pārāka – vienkārši lielā daļā gadījumu tā mums ir vēlīga, bet šad un tad tomēr ne tik ļoti, kā tas bija ar aisbergu, kam uzskrēja lielais laineris.
Tāpēc lieku reizi gribas sev atgādināt – mācāmies novērtēt mirkli, kad ir kāda brīnišķīga pieredze, arī to, ka kāds mūsu ceļojums beidzas. Nosvinēt tieši beigas, jo tā ir tā vērtība. Liecība nevis tam, ka viss cauri, bet tam, ka tu pats vēl esi laimīgs un dzīvs. Ja to vēl nedarām, tad mans aicinājums ir sākt tagad – ar prieku atzīmējam katra sava notikuma vai pieredzes beigas, jo tieši tās ir apliecinājums mūsu dzīves turpinājumam!
Komentāri