
Daudzās viesnīcās, viesu mājās, arī restorānos redzamā vietā izlikti glīti noformēti apliecinājumi, kas reizēm papildināti ar dokumentāliem foto, ka šajā vietā uzņemts kāds slavens viesis – politiķis, aktieris, mūziķis, sportists utt. Pie manām dzimtajām mājām varētu uzlikt plāksnīti, ka tur viesojies savā laikā ļoti populārais aktieru pāris Velta Līne un Gunārs Cilinskis. Nē, viņi nav ne mūsu ģimenes radi, ne draugi.
Toreiz, tajos tālajos laikos, kad Jāņus svinēja, ejot no mājas uz māju, kad pavisam sveši cilvēki drīkstēja iegriezties jebkurā sētā, kur mirdzēja Jāņuguns, arī aktieri bija nolēmuši piestāt Jāņa, mana tēva, pagalmā, kurš māju uzbūvējis pašā ceļa malā. Es šo notikumu diemžēl neatceros, iespējams, tad nebiju pat vēl piedzimusi, bet šo stāstu zinu, jo toreiz tas bijis notikums.
Tomēr laiku, kad Jāņos gājām no mājas uz māju dziedādami, Jāņu zāles lasīdami un Jāņtārpiņus lūkodami, piedzīvoju. Tas palicis prātā kā vislabākais, visskaistākais šo svētku svinēšanas veids. Un tā nav tikai nostalģija par aizgājušajiem laikiem. Toreiz ļaudis bija draudzīgāki, labvēlīgāki, galu galā priecīgāki, turklāt – mazāk lietoja stipro alkoholu. Arī tās dažas alus glāzes, kas izdzertas pie viena Jāņa, līdz nākamajam Jānim ejot, jau bija mazinājušas savu grēcīgo ietekmi. Apdziedāšanās, rotaļas un pašu dziedātas dziesmas, kurām lielais vairums zināja vārdus, klusināja vajadzību ķerties pie spirtotajiem dzērieniem, lai uzlabotu omu un aizpildītu laiku līdz saulītes aušanai.
Ir gan kāda ļoti laba vēsts. Interneta medijā “Lente” lasāms, ka “Aigars Ruņģis, “Valmiermuižas alus” saimnieks, atklāj – jūnijs alus darītavām ir absolūti ražīgākais mēnesis gadā. Viņa pieredze rāda, ka alus pārdošanas apjomi šajā mēnesī, salīdzinot ar klusajiem ziemas mēnešiem, var pieaugt pat trīs reizes kopumā, bet “Valmiermuižas” vēstniecībā Rīgā kāpums ir vēl iespaidīgāks – pat sešas reizes!
Šāds pieaugums liecina ne tikai par svētku doto impulsu, bet arī par dziļākām pārmaiņām patērētāju paradumos. Un tieši bezalkoholiskais alus ir viens no galvenajiem šī kāpuma dzinējspēkiem. Tirgus dati neliecina par pārejošu kaprīzi – bezalkoholiskā alus segments Latvijā pēdējos gados ir strauji audzis, dažu ražotāju pārdošanas apjomiem palielinoties pat par vairāk nekā 20% gada laikā. Starptautiski pētījumi prognozē, ka šis segments turpinās augt arī nākamajos gados, sasniedzot ievērojamus patēriņa apjomus”.
Jā, apdullinošo dzērienu paradumus pamazām atmetam, jo mainās jau arī izpratne gan par veselības uzturēšanu, gan vajadzību pie auto stūres sēsties skaidrā prātā. Vai tad šodien bez auto var nokļūt kaut cik Jāņu svinēšanai piemērotā vietā? To pamanījuši, cenšas bezalkoholiskā alus ražotāji, radīdami aizvien jaunas un interesantākas šī dzēriena šķirnes. Var jau būt, ka īstenie alus “eksperti” par šo faktu rauc degunu – kas tad tas par alu, ne uz piedzīvojumiem, ne uz kašķi velk! Te man atkal atmiņā piedzīvotais ārzemēs, kad, ieejot tur esošajā alkohola veikalā, neko nesapratām no piedāvājuma, tādēļ izvēlējāmies aliņu, kas, kā vēlāk izrādījās, bija bezalkoholiskais. Vai, to nezinādami, jutām atšķirību? Taču nē!
Šajā ziņā, liekas, pasaule iet uz labo pusi. Varbūt pamazām atdzims tradīcijas, kas jāņotāju garu cels uz augšu, nevis vilks tuvāk pie zemes. Bet tas jau atkarīgs vien no katra paša izvēles.
Komentāri