Pavasaris, sēja, veselīga pārtika, degvielas cena – tēmas aktuālas ne tikai zemniekiem, kuri pamatu ražai ielika jau pērn rudenī, bet ikvienam. Lauksaimnieku ražas vai neražas gads ietekmē katra izdevumu summas bankas konta izrakstā. Tā ir bijis vienmēr tam, kas ir atkarīgs no dabas un neietekmējamiem faktoriem.
Šopavasar lauksaimnieki ir nopietnas izvēles priekšā, cik un vai ieguldīt sējā, jo no lēmuma daudziem atkarīga saimniecību pastāvēšana, tad vēl jāmokās ar nākotnes jautājumiem – vai raža izaugs un par kādu cenu to varēs pārdot. Vislielākais drauds ikdienā ierastajam ir neziņa.
Latvija, īpaši Cēsu novads, lepojas ar bioloģisko saimniekošanu. Tā aizsākās līdz ar Atmodu, kad daudzviet vidē bija redzamas intensīvās un bieži vien neapdomīgās kopsaimniekošanas sekas. Tolaik vairāki domubiedri kopā ar zinātniekiem aizbrauca uz Vāciju, kur populāras kļuva biodinamiskās lauksaimniecības metodes, proti, augsnes un dzīvnieku veselības saglabāšanā neizmantot ķīmiski ražotus minerālmēslus, augu aizsardzības līdzekļus, antibiotikas, tā atveseļojot augsni, ganāmpulkus un nodrošinot veselīgu pārtiku cilvēkam. Kad toreiz par to runāja, tas nešķita praktiski un racionāli, bet pamazām vien bioloģiskā lauksaimniecība kļuva par atzītu saimniekošanas veidu, un šajā gadsimtā reti kurš par to nav dzirdējis.
Videi draudzīgā saimniekošana tiek atbalstīta kaut par dažiem eiro vairāk nekā konvencionālā. 2021. gadā Latvijā bija 4121 bioloģiskā saimniecība, kas apsaimniekoja 304 086 hektārus zemes. 2023. gadā, lai saņemtu subsīdijas, tika mainītas prasības, bioloģisko saimniecību skaits samazinājās, valstī bija reģistrētas 3379 saimniecības, kuras pēc bioloģiskām metodēm apsaimniekoja 299 255 hektārus. Nākamajā gadā dažas papildināja bioloģisko rindas, bet pērn bija jau 3475 saimniecības, kuras izmantoja vairāk zemes nekā bioloģiskie zemnieki 2021. gadā – 327 549 hektārus. No valsts viņi saņēma ap 34 miljoniem eiro.
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes loceklis Raivis Bahšteins uzsvēris, ka lauksaimnieki meklē iespējas, kā samazināt atkarību no ārējiem resursiem, un bioloģiskās metodes ir tieši tas, kas šo brīvību nosacīti sniedz, jo nav jāpērk ne pesticīdi, ne ķīmiskie minerālmēsli. Lauksaimnieki var vairāk koncentrēties uz saimniecības iekšējiem cikliem un mazāk būt atkarīgi no ārējiem resursiem. Katrs taču gribam dzīvot tīrā vidē, ēst veselīgu pārtiku, par to gan laikam šaubu un neziņas nav.
Cik draudzīgi videi saimniekot, tā ir katra paša izvēle, tāpat – vai to vispār darīt vai ne. Un tas ir arī stāsts par to, kā ļaut draudzīgajai videi draudzīgi savu rūpalu iznīcināt. Staltbriežu bari, bebri, vilki, lāči, seski, dažādas dzīvnieku un putnu kaites jebkurā brīdī var likt attapties pie tukša lauka vai kūts. Runājam par samērīgumu, par to, ka dabā katram sava vieta un tā tālāk, bet vai tas nozīmē, ka visiem ir tiesības, tikai ne cilvēkam, kuram jāļauj, lai saudzējamajai dabai ir visatļautība. Gadsimtiem cilvēki izdzīvojuši dažādus laikus, pratuši noteikt robežas, kuras tagad zūd. Kā teica kāda lauku mājas un piemājas saimniecības saimniece : “Kādreiz suns sargāja māju, baidīja meža zvērus, tagad pa nakti suns jāņem gultā. Kaut kas, šķiet, aiziet ne pa to taku, kas ved uz mērķi, kuru es nezinu, bet domāju, ka ceļā apmaldīsimies gan.”
Komentāri