Lai gan Latvijā arvien ir ģimenes, kurās diemžēl pieņemama fiziska vardarbība, Labklājības ministrija aicina izprast, cik postoša ietekme uz dzīves kvalitāti, tāpat arī emocionālo un fizisko veselību ir emocionālajai vardarbībai.
Uzsāktās informatīvās kampaņas “Emocionālā vardarbība – neredzama, bet īsta” mērķis ir gan vairot izpratni par emocionālo vardarbību ģimenē, gan arī aicināt upurus vērsties pēc palīdzības, kā arī rosināt vardarbīgos saprast situāciju un neatteikties no palīdzības, lai mainītu šādu uzvedību.
Nenoliedzami, emocionālo vardarbību identificēt ir daudz grūtāk nekā fizisko, uz to norāda arī biedrība “Skalbes”. Daudzi pat neapzinās, ka ir kļuvuši par šādas vardarbības upuriem. Līdzīgi kā tiek normalizētas tādas vardarbības formas kā iedunkāšana vai stipra sagrābšana aiz rokas, tā arī kontrolēšana, iebiedēšana, manipulēšana nereti netiek uztverta kā emocionāla vardarbība.
Jāatzīst, bieži varam dzirdēt attaisnojumus gan emocionālajai, gan fiziskajai vardarbībai: biju noguris/nogurusi; viņš/viņa mani nokaitināja; citādi jau viņš/viņa nesaprot. Domāju, lielākā daļa no mums kādu reizi kļuvuši nesavaldīgi, pārkāpuši kādas sabiedrībā pieņemtās normas, tikai atšķirība ir tajā, vai cilvēks to nožēlo, vai arī lepni pasaka – tieši tā arī bija pareizi rīkoties.
“Skalbes” direktors Raivo Vilcāns uzsver, ka vardarbība nekādā formā nav uzskatāma par normālu vai attaisnojamu. Un te svarīga arī sabiedrībā valdošo stereotipu kliedēšana, piemēram, ka tas, kas notiek ģimenē, arī paliek ģimenē, citiem tur nav jāiejaucas; ka vīrietis nevar tikt pakļauts emocionālai vardarbībai. Svarīgi arī mazināt kauna un baiļu sajūtu, kas bieži vien ir iemesls šādu faktu noklusēšanai. Labklājības ministrija atgādina, ka tolerances līmenis pret jebkura veida vardarbību ir cieši saistīts ar personīgo izpratni par konkrēto vardarbības veidu. Emocionālās vardarbības kontekstā sabiedrībā izplatīta ir upura vainošana. Tas liecina par emocionālās vardarbības fenomena nepietiekamo izpratni, kas ietekmē emocionālās vardarbības atpazīšanu un vēršanos pēc atbalsta un palīdzības.
Pandēmijas laikā ģimenes vēl biežāk bija kopā nekā citkārt ikdienā. Protams, ir cilvēki, kuri atzinuši, ka ģimenes kontekstā tas bijis viens no skaistākajiem laikiem. Tomēr ne visiem tā bija. Arī Labklājības ministrija dalījusies ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) 2020. gadā veikto pētījumu 27 Eiropas Savienības valstīs, kurā 74% aptaujāto psiholoģiskā/emocionālā atbalsta sniedzēju atzina, ka pandēmijas laikā pieprasījums pēc šāda atbalsta ir palielinājies, un vērtē, ka “Covid-19” pandēmijas laikā situācija emocionālās vardarbības kontekstā visā Eiropas Savienībā ir pasliktinājusies.
Diemžēl, kā zināms, vardarbībai nav brīvdienu vai svētku dienu, tā nesamazinās tāpēc, ka par to nerunājam vai izliekamies neredzam. Ir cilvēki, kuri, nokļūstot vardarbīgās attiecībās, tūlīt no tādām aiziet, bet līdzatkarīgiem to izdarīt daudz grūtāk. Tāpēc arī šīs tēmas aktualizēšana ir nozīmīga, lai šādiem cilvēkiem palīdzētu saredzēt, kā iespējams saņemt palīdzību, un dotu drosmi mainīt to, kas viņiem nāk par sliktu.
Ļoti nozīmīgs atbalsts šādiem cilvēkiem ir arī atbalsta grupas līdzatkarīgajiem, kā arī pieaugušajiem bērniem no disfunkcionālām ģimenēm. Šādas grupas darbojas arī Cēsīs, tāpat līdz ar pandēmiju ir atbalsta grupas, kuras iespējams apmeklēt attālināti, tātad ir pieejamas arī iedzīvotājiem, kuriem nokļūt pilsētā noteiktā dienā un laikā var būt sarežģīti. Tāpat arī krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” pieejams diennakts krīzes tālrunis, pēc palīdzības iespējams vērsties arī sociālajā dienestā.
Komentāri