28. decembrī, 673.dienā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un dažas dienas pirms jaunā, 2024., gada sākuma, manuprāt, ir noderīgi uzzināt, kā agresora valsts Krievijas sabiedrību vērtē neatkarīgie sociologi no Levadas Centra.
Un šoreiz pat ne par kārtējo aptauju, kas liecina par it kā nemainīgajām simpātijām un atbalstu Krievijas diktatoram Putinam. Mazliet citādi uz Krievijas iedzīvotāju domāšanas veidu ļauj paskatīties aptauja par to, kā tiek vērtēts aizejošais gads valsts un personīgajā dzīvē. Izrādās, vairākums domā, ka viņu dzīvē nekas daudz nav mainījies, bet valstij aizejošais gads gan esot bijis sarežģītāks. Tā teikt, lielākā daļa uz sevi un valsti raugās kā uz divām dažādām pasaulēm, it kā tās nekādi nebūtu saistītas.
Tieši tāpat iedzīvotāji raugās uz nākamo gadu. Trīs ceturtdaļas jeb 75 procenti aptaujāto cer, ka jaunais gads būs labāks par aizejošo. Tiesa gan, vairāk nekā puse aptaujas dalībnieku domā, ka nākamais gads ekonomikā un politikā būs sarežģītāks, saspringtāks Krievijai. Tomēr divas trešdaļas teic, ka personīgi viņiem gads drīzāk būs mierīgs. Ar vārdu sakot, Krievijas iedzīvotāji neredz un negrib redzēt, ka viņi un valsts nav viena no otras neatkarīgas un tālas pasaules. Iedzīvotāji neredz un negrib redzēt, ka visu viņu dzīvi patiesībā veido varas elite, valsts institūcijās strādājošo lielāko un mazāko ierēdņu darbs. Vēl vienkāršāk sakot, Krievijā nav izpratnes, ka iedzīvotāji ir tā valsts, iedzīvotāji paši ar sevi un savu darbu valsti veido.
Protams, par to, ka savulaik, mazliet vairāk nekā pirms simts gadiem, ar iedzīvotāju jeb tautas rokām tika atņemta vara monarhijai un muižniecībai it kā tautas interesēs. Un radās jauna “varas klase, kārta”. Tiesa gan, ne cars, ne muižnieki nerunāja no rīta līdz vakaram par to, ka viņi dzīvo tikai tādēļ, lai “vienkāršajai tautai” būtu laba dzīve, lai tauta būtu laimīga. Varas pārņēmēji to pamanījās darīt, ar laiku, protams, klāt pieliekot arī to, ka tauta ir diža, diža ir tās vēsture un diža ir Krievija. Kopš Staļina laikiem nekas daudz nav mainījies – Krievija ir diža, tās vēsture un vērtības ir īpašas un dižas un tādēļ arī tiesības ir īpašas un atšķiras no citu valstu un tautu tiesībām.
Sociologs, Levadas Centra zinātniskais vadītājs Ļevs Gudkovs situāciju raksturo tā: “Nav šaubu, ka nabadzīgajiem un no Krievijas valsts atkarīgajiem iedzīvotājiem būt piederīgiem “Dižajai valstij” ir ļoti svarīgi un tas kompensē šo viņu dzīvi. Lepnums par valsti ir neatraujams no grūti apspiežama kauna (“…diža tauta, bagāta valsts, bet dzīvojam mūžīgā nabadzībā un nekārtībā”) un nomācošas atpalicības sajūtas no attīstītajām valstīm.” Sociologs skaidro, ka, analizējot socioloģiskās aptaujas, kas veiktas kopš 1989. gada, labi var redzēt, ka vēlme dzīvot tikpat labi kā “viņi Rietumos” palielinās, nekur nepazūd arī pārliecība, ka Krievija ir diža un tās tauta to ir pelnījusi.
Šīs sajūtas kopā ar stingri ieprogrammēto diženuma apziņu un neapmierinātību, ka vēlmes nez kādēļ nepiepildās, padara Krieviju un tās iedzīvotājus bīstamus citām valstīm. Tādēļ cerēt, ka ar sarunām un pārrunām var mainīt Krievijas politiku, ir vismaz naivi. Diktatori un viņu atbalstītāji tikai tā var noturēt savu varu – iestāstot iedzīvotājiem, ka viņi ir īpaši, bet viņiem dara pāri un nedod to, kas pienākas, tādēļ viņiem un viņu valstij ir ļoti īpašas tiesības. Un, protams, diktatori vienmēr ievieš stingru represiju režīmu, lai iedzīvotāji negribētu un neuzdrošinātos domāt un saprast, kas notiek.
Komentāri