starpnozaru sadarbības biedrības “Daiva” valdes priekšsēdētāja
Eiropā 2007. gads nosaukts par vienādu iespēju gadu. Man vairāk patika moto, kādu izmantoja konferencē Portugālē, kurā piedalījāmies ap 600 delegātu no 30 valstīm. Rezumējot šī gada norises un paveikto, pārliecība bija – šeit ir vieta katram. Šis moto par lietām ļauj domāt filozofiski, jo ir jēga, ka mēs uz zemes esam tik dažādi, tā ir liela bagātība. Visvairāk tā ir bagātība cilvēkam, kurš ir vesels, kuram nav nekādu funkcionālu traucējumu. Kāpēc esi nonācis blakus tiem, kurus skārušas nelaimes? Viņam ir iespēja būt labam, palīdzēt, viņš var kalpot, ziedot. Te jāaizdomājas, vai tiešām konkurence ir tik dabīga vai mākslīgi radīta? Cik mūsu sabiedrībā ir vienkāršo darbu strādnieku, kuri nodrošina to, lai cilvēki ar izglītību, diplomiem, grādiem varētu dzīvot tīrībā, kārtībā, pat ēst negatavojot? Mums ir vajadzīgi dažādu darbu darītāji. Vai tā nav diskriminācija pret vietējiem cilvēkiem, ja iepirksim melno darbu veicējus no ārvalstīm? Un no līdzīga skatījuma var paraudzīties uz invalīdu iespējām. Ja arvien vairāk Latvijas darba tirgū būtu subsidēto darba vietu, tad arī invalīdiem būtu darbs, jo viņi ir labi, motivēti darbinieki un, piemēram, pašvaldības pēc šādiem darbiniekiem stāv vai rindās. Bet problēma ir tā, ka pietrūkst valsts atbalsta. Kāpēc? Darba devēju, ievērojot pastāvošos likumus, pataisām par sociālo pakalpojumu sniedzēju. Darba devēji to vairākos projektos uzsvēruši, ka nodarbinātu cilvēkus, kuriem ir invaliditāte, ja likumos šo izvēli atbalstītu, piemēram, mainot nianses nodokļu politikā. Vienādu iespēju gada noslēguma konferencē diskriminējošus faktorus vērtēja globāli, valstu pieredze ir dažāda, bet tika runāts par multidiskrimināciju, pamatojot, ka cilvēks dzīves laikā noteikti sastopas ar vairākiem diskriminācijas faktoriem. Vienojošie – vecuma ierobežojumi, dzimuma diskriminācija, minoritāšu ierobežojumi, rasu un seksuālās minoritātes.
Kur Latvijas sabiedrībā ievēro vai neievēro vienlīdzīgās iespējas? Būtiska ir vecuma diskriminācija, bet pienācis brīdis, kad darba devējam jāierauga, ka cilvēks pēc 45 ir un var būt labs darbinieks. Tajā pašā laikā šajā vecumā cilvēks negrib un viņam ir tiesības negribēt strādāt pilnu darba slodzi, kas pie mums var nozīmēt ne tikai astoņas, bet arī 12 stundas diennaktī. Viņš ne tikai negrib, bet to arī nespēj. Tikpat loģiski ir runāt par dzimumu diskrimināciju. Un nevajag domāt, ka Latvijā viss ir kārtībā. Sievietes, ieņemot tādu pašu amatu, ar tādu pašu izglītību, nopelna mazāk nekā vīrieši. Kāpēc? Dala vīriešu, sieviešu profesijas un atbilstoši dzimumam par darbu samaksāts.
Jau pieminēju darba tirgus neadekvātās prasības. Šogad daudz ir plānots un izdarīts, lai sekmētos invalīdu dzīve sabiedrībā. Joprojām saglabājas diskusija par to, kā risināt, lai cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem nebūtu jādzīvo aprūpes iestādē. Cilvēkiem nebūtu jāizolējas. Kas traucē dzīvot, saņemt pakalpojumus, strādāt? Joprojām valda uzskats, ka tiek darīts viss, lai Latvijā sociālie dienesti un darbinieki strādātu aizvien profesionālāk un aizvien labāki dzīves apstākļi būtu speciālajos pansionātos un sociālās aprūpes centros. Pat jaunā labklājības
ministre
Iveta
Purne,
konferencē “Par dzīvi sabiedrībā” uzstājoties minēja, ka tiek darīts viss, lai pansionātu iemītniekiem klātos labāk. Man radās salīdzinājums – arī zelta būrītī putniņam tomēr ir slikti. Kāpēc tas jūtas slikti? Nenoliedzu, ka sociālo pakalpojumu sniedzēji cenšas strādāt pēc iespējas labāk. Tajā pašā laikā pansionātos un sociālās aprūpes centros atrodas cilvēki, kuri mierīgi varētu dzīvot ārpus pansionātiem. Pārsvarā ir runa par cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Ir daudz būtisku pavērsienu tieši šo cilvēku dzīves kvalitātes nodrošināšanai, kas saistāmi ar realizētajiem projektiem, ESF līdzekļu piesaisti, programmu izstrādi. Būtiski, ka Latvijā normatīvo aktu līmenī beidzot viss ir sakārtots. Politiķiem ir pareiza izpratne, bet pietrūkst darīšanas. Tagad varēs arī darīt, jo sociālajai sfērai veiksmīgi varēs piesaistīt ES līdzekļus. Jāplāno atšķirīgas profesionālās izglītības iespējas, arī speciālajās mācību iestādēs. Un jādomā par speciālo nodarbinātību. Jāveido dienas centri invalīdiem, atbalsta punkti reģionos, kur strādā speciālisti. Tas jādara pašvaldībām. Arī Cēsīs nopietni projekti jārealizē, jāizmanto ESF līdzekļi invalīdu dzīves uzlabošanai. Un nevajag domāt, ka to paveiks citi, jāsāk. Katram jādara savs darbs. Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri