Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skola 1.novembrī atskatījās uz pastāvēšanas septiņiem gadiem. Mēdz teikt, ka septiņi ir laimes skaitlis, tāpēc “Druva” devās pie skolas komandiera, majora Jāņa Lakševica, lai uzzinātu, kādas atziņas radušās pēc dzimšanas dienas. Jo īpaši tāpēc, ka komandieri gaida rotācija, nāksies pildīt dienesta pienākumus citviet Latvijā.
– Septiņi gadi skolai ir nopietns laiks, un tajā paveikts daudz. Esam centušies panākt, lai Latvijas armijā būtu izpratne par instruktoru mācībām un sūtību. Lai apzinātos, ka ikvienā armijas vienībā nepieciešami apmācīti instruktori. Vietā atgādināt skolas dibinātāja un pirmā komandiera majora Ilmāra Lejiņa teikto, ka instruktori ir armijas mugurkauls. Mūsu darbam ir rezultāti, un tagad armijā ir sapratne par Instruktoru skolas vietu bruņotajos spēkos un to attīstībā. Arī karavīriem augusi vēlme papildināt zināšanas. Mūsu skolai ir laba slava. Tie, kuri ierodas pirmo reizi, nāk ar piesardzību, jo dzirdējuši, ka te ir stingra disciplīna, bet, skolu beidzot, atzīst, ka gribētu atgriezties, lai turpinātu mācības. Savukārt karavīri, kuri uz kursiem ierodas otro, trešo reizi, saka, ka te jūtoties kā mājās.
Mums izveidojusies laba informācijas apmaiņa ar visām armijas daļām, īpaši ar tām, kuru karavīri piedalās misijās. Cenšamies uzturēt kontaktus ar karavīriem, lai pilnveidotu programmas, sniedzot zināšanas, kas nepieciešamas operācijās ārpus Latvijas. Viens no apmācību veidiem ir patrulēšanas pilsētas ielās.To nesen mūsu instruktori apguva Cēsu vecpilsētā . Domājam, kā sabalansēt darbošanos mežā ar uzdevumiem, kas nepieciešami misijās, kur mežu, visticamāk, nebūs.
Instruktoru skolai izveidojusies laba sadarbība ar pašvaldībām un privātīpašniekiem, kuru teritorijās notiek mācības. Darbības saskaņojam, otras puses viedoklis mums ir svarīgs. Notiek regulāra informācijas apmaiņa, privātīpašnieki mūs saprot, uzskata par savējiem. Līdz šim neesam dzirdējuši negatīvas atsauksmes. Veiksmīga ir sadarbība ar Gaujas Nacionālo parku, tur regulāri rīkojam talkas. Neatsakām palīdzību arī citiem, piemēram, Cēsu vēstures muzejam, jo Pils dārzā notiek skolas tradicionālā instruktoru apliecību pasniegšana. Uzskatu, ka esam uzņemti Cēsu sabiedrībā, jūtamies kā savējie.
Trīs gadi skolas komandiera amatā paskrējuši ātri, varu atskatīties uz paveikto. Atceros, kad stājos šajā amatā, “Druva” jautāja, kādi būs mani galvenie uzdevumi. Atbildēju, ka majors Lejiņš izveidoja skolu, man tā jāsakārto. Domāju, ka ikviens garāmgājējs, redzot, kas paveikts ēkas atjaunošanā un apkārtnes labiekārtošanā, piekritīs, ka galvenais izpildīts. Šajos gados skola ieguvusi savu seju, ikviens, ejot gar ēku, ar lepnumu var teikt, ka te atrodas Latvijas Bruņotie spēki.
Protams, svarīgs ir ēkas izskats, bet galveno uzmanību pievēršam instruktoru sagatavošanai. Jāatzīst, ka mācībspēku komplektācija nav viegla, pilnībā pasniedzēju štatus neesam nokomplektējuši joprojām. Armijā pastāv uzskats, ka nevajag daudzus gadus turēt cilvēkus vienā un tajā pašā amatā, ka arī pasniedzējiem nepieciešama rotācija. Instruktoru skolā karavīrs nepilnveido militārā iemaņas, bet uzlabo pasniedzēja prasmes, mācoties pieredzi nodot citiem. Tāpēc nepieciešama rotācija, lai pēc trim, četriem gadiem karavīrs dotos uz kaujas vienību, kur varētu pilnveidot militārās zināšanas.
Nav noslēpums, ka daļa karavīru pēc līguma beigām izvēlas civilo dzīvi. Ir grūti zaudēt augsti kvalificētus profesionāļus, bet apzināmies, ka katrs ir pats savas laimes kalējs. Ikvienā darba vietā ir kvalificēta darbaspēka trūkums, izņēmums nav arī armija. Mums ir laba sadarbība ar vienībām, kas palīdz atrast nākamos pasniedzējus. Ne
katrs instruktors vai virsnieks var ieņemt pasniedzēja amatu, tikai tie, kuriem ir šādas dotības.
Tagad arī armijai jākonkurē ar ikvienu civilo struktūru. Sabiedrībā notika diskusija, vai bija nepieciešams paaugstināt armijā atalgojumu, bet valdībā saprata, ka karavīru darbs jānovērtē. Ceram, ka šis lēmums apturēs karavīru aizplūšanu uz civilo sektoru, jo tagad esam konkurētspējīgi. Protams, nonākot armijā, karavīrs uzreiz nepelna lielu naudu, bet viņš var plānot karjeru, zinot, ka pēc pieciem gadiem saņems krietni vairāk. Armijā ir drošības sajūta par nākotni. Karavīrs var būt drošs, ka algu saņems šodien, rīt un pēc desmit gadiem. Daudz tiek darīts, lai uzlabotu sadzīves un sociālo jomu. Cēsīs kopā ar pilsētas domi daļēji atrisinājām dzīvokļu jautājumu, līdzfinansējot mājas būvi, par to saņemot dzīvokļus. Jaunajā sporta kompleksā, kas tapa kopā ar Aizsardzības ministriju, karavīriem ir iespēja nodarboties ar sportu. Tiek darīts viss, lai karavīrs saprastu, ka viņš valstij ir svarīgs.
Klāt Lāčplēša diena, kas valstij un jo īpaši armijai ir svarīgs datums. Šis laiks liek atcerēties pagātni, saistot to ar pašreizējo situāciju. Apzināmies, ka mūsu spēks un vienotība ir svarīga arī tagad. 1919.gadā Latvijas iedzīvotāji un karavīri pierādīja izturību, dodot pretspēku Bermonta karaspēkam cīņā par
valsts neatkarību. Novēlu arī tagad nezaudēt saprātu, būt izturīgiem un tiekties uz mērķi, lai valsts nākotne atbilstu tām iecerēm, kuras izvirzīja mūsu tauta neatkarības cīņās.
Komentāri