Olimpiskās spēles tuvojas izskaņai. Šķiet, ka šo spēļu laiks ir tas brīdis, kad pat tie, kuri ikdienā īpaši nevienam sporta veidam neseko, ieskatās, kā pasaules sporta arēnā klājas mūsu tautiešiem – gan novadniekiem, gan tiem, kuri cīnās par medaļām.
Domāju, mēs daudzi, elpu aizturējuši, skatījāmies Veronikas Monikas Stūriškas braucienus BMX sacensībās un viņas kritienu pēdējās cerības braucienā pārdzīvojām līdz ar viņu. Un arvien lepojāmies ar sportistes veikumu. Jāteic, esmu patīkami pārsteigta, ka pat interneta komentāros, kur tik bieži var izlasīt neadekvāti negatīvus izteikumus, par Latvijas izlases jaunāko dalībnieci bija tikai labi vārdi, lepnums un vēlējumi doties tik uz priekšu, ar pārliecību, ka medaļas no Veronikas sagaidīsim nākotnē.
Tieši tikpat sirsnīgi līdzjutēju atbalsts bija jūtams pēc Latvijas 3×3 basketbolistu izcīnītās ceturtās vietas Parīzes olimpiskajās spēlēs. Skaidrs, ka pēc uzvarām visos septiņos pamatturnīra mačos, zelta iepriekšējā olimpiādē Tokijā, kļūstot par vēsturiski pirmajiem olimpiskajiem čempioniem 3×3 basketbola sacensībās, šķita, ka medaļas iegūšana ir teju rokā. Pat mūsu Valsts prezidents, kurš jau bija izbaudījis olimpisko gaisotni, sēdās lidmašīnā, lai klātienē vērotu izšķirošās 3×3 basketbola spēles.
Diemžēl bija neveiksme pusfinālā un arī spēlē par bronzu. Tātad – ceturtā vieta. Pašu spēlētāju vilšanās bija acīmredzama. Nauris Miezis atzīmēja, ka pamatturnīrā komanda apliecinājusi – ir pati labākā, tomēr medijiem norādījis: “Esmu maksimālists. Vai nu zeltu vai neko. Diemžēl turnīrs nav izdevies. Tā ir laba mācība un pieredze.” Savukārt komandas treneris Raimonds Feldmanis analizējis, ka, iespējams, gatavojoties olimpisko spēļu turnīram, vajadzējis vairāk strādāt pie lēmumu pieņemšanas ekstremālos apstākļos, taču arī atzīstot, ka olimpisko spēļu gaisotni imitēt nav iespējams.
Lielākā daļa līdzjutēju pēc notikušā turpināja uzsvērt, ka komanda viņu acīs ir un paliks čempioni, bet pauda neizpratni, kā iespējams uzvarēt visas komandas, tomēr netikt pie medaļām. Kāds gan min piemēru no skolas dzīves, kad visu gadu esi bijis teicamnieks, bet beigās eksāmenu nenokārto, citi atgādina, ka sports ir sports, kurā ne vienmēr uzvar spēcīgākie un precīzākie un dažreiz dažas neveiksmes un pretinieku veiksmes momenti izšķir visu. Kāds cits atkal uzsver, ka uzvar tieši labākie – trenētākie, talantīgākie, motivētākie, kas labāk izprot taktiku, stratēģiju, kam nervi izturīgāki. Protams, talkā nāk arī spēles noteikumus zinošie, kuri atgādina, ka sākumā ir grupu turnīrs un pēc tam viss izšķiras izslēgšanas jeb play off spēlēs. Un tieši šie noteikumi iepriekš olimpiskajās spēlēs Tokijā mūsu komandai ļāva iegūt zeltu.
Jebkurā gadījumā, kaut sportists brauc uz olimpiskajām spēlēm cīnīties un uzvarēt, jau piedalīšanās pašās spēlēs apliecina, ka viņš ir ļoti spējīgs un ar savu līdzšinējo darbu un rezultātiem parādījis, ka ir cienīgs startēt šajās sacensībās. Šeit cīņa notiek starp labākajiem, un to, kurš uzvarēs, nosaka daudzi faktori, visiem uzvarēt nekādi nav iespējams.
Komentāri