Vērojot ļaužu pūļus lielveikalos, reklāmas televīzijā un radio, rodas sajūta, ka iepirkšanās drudzī mēs piemirstam Ziemsvētku patieso būtību – Kristus dzimšanu. Dažkārt pat šķiet, ka ir divi Ziemassvētki: kristīgie ar Jēzus dzimšanu un materiālie ar reklāmām, akcijām, dāvanu kalniem. Tāpēc par Ziemsvētkiem, to vēsti un dāvināšanas laiku lūdzām pārdomās dalīties Āraišu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Gintu Poli.
– Ir divējādas dāvanas: cilvēku un Dieva. Kāpēc mēs biežāk izvēlamies pirmās?
– Kāpēc mēs cits citam kaut ko dāvinām? Lai iepriecinātu, bet mums tik ļoti patīk sarežģīt un sabojāt vienkāršas lietas. Kurš noteicis, ka Ziemsvētkos ciemos obligāti jāiet ar dāvanām? Paši vien esam uzlikuši kaut kādus apdāvināšanas standartus. Kristus dzimšanas svētkos mēs nevis Viņam kaut ko dāvinām, bet apdāvinām sevi, savus mīļos, paziņas, kolēģus. Šīs dāvanas kļūst arvien lielākas un dārgākas, jo tā domājam citus pārsteigt un iepriecināt. Dzīvojot sevis uzstādītajos standartos, esam piemirsuši, kas tad īsti ir Ziemsvētki un kas ir to galvenā būtība. Iznāk, ka Dieva dāvanu cilvēkiem Kristū nonicinām, turpretī esam pārņemti ar dažnedažādu pasākumu rīkošanu, kuriem ar šiem svētkiem īsti nav nekā kopīga.
Bet, ja par mūsu dāvanām, tad šobrīd, kad apkārt valda burzma, steiga, stress, manuprāt, vislielākā un labākā dāvana ir pierimt, pabūt kopā ar savējiem mierā un saticībā. Tā tik ļoti pietrūkst. Ar mums nekas nenotiks, ja nebūs dāvanu kalnu. Tāpēc jau neskumsim. Bet būsim pagalam noskumuši, ja blakus nebūs mūsu mīļie. Šo laiku, kas mums dāvāts, labāk būtu izmantot, lai atzītu kļūdas un maldus, piedotu un saņemtu piedošanu. Tad cilvēki savstarpēji izlīgtu, viens otru uzlūkotu kā līdzvērtīgu un pēc iespējas vairāk gribētu būt kopā. Cits laiks un iespējas mums nebūs. Ja jau mūsu sirdīm vislielākais iepriecinājums ir līdzcilvēku patiesas, mīlestības pilnas attiecības pret mums, tad arī mūsu pašu cilvēcīgā attieksme viņiem ir kā visdārgākā dāvana.
– Tas, šķiet, pietrūkst visai sabiedrībai?
– Varbūt ne gluži visai sabiedrībai, jo tomēr ticu, ka ir ļaudis ar dzīvām, mīlestības pilnām sirdīm, bet, runājot par savstarpējām attiecībām kopumā, man šķiet, ka cilvēki šobrīd ir ļoti piekusuši. Daudzi ir vīlušies gandrīz visā, kas notiek apkārt. Viņi ir piekusuši neuzticēties, jo atkal un atkal secina, ka tiek mānīti. Un tas ir saprotami, ka cilvēkiem ir grūti uz kādu paļauties bez aizdomām, jo daudzu cerības ir sabradātas.
Vēl kāda, skaitliski gan daudz mazākā ļaužu daļa, ir piekususi liekuļot, būt negodīga, jo jaunu, nepamatotu solījumu izdomāšana, apzināta melošana apkārtējiem, krāpšanās, savu interešu „caursišana” prasa lielu piepūli izlocīties un atņem daudz spēka.
– Advents ir ceļš uz Ziemsvētkiem vai protam sagatavoties šiem svētkiem?
– Adventa laikā cilvēki it kā tik ļoti kaut kam gatavojas, bet beigās īsti nesaprot, kam. Viņi zina, ka būs svētki, bet ko tad īsti svinēt? Par ko priecāties?
Ziemsvētki taču nav svētki ziemai vai tās iespējamiem priekiem. Adventa un Ziemsvētku laiks vistiešākā veidā ir saistīts ar katru no mums. Kāpēc? Dieva vārds mums saka: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas tic Viņam, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, nevis lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” Mēs esam šeit, pasaulē, tātad šis solījums dots arī mums. Dievs Tēvs mūs tik ļoti mīl kā paša bērnus. Tāpēc Viņš katram grib piedot gan to, ka esam par Viņu aizmirsuši, par Viņa vārdu mācību ņirgājušies, gan arī to, ka Viņa bērni savstarpēji dzīvo kā ienaidnieki, kuri viens otru pazemo, piesmej, paverdzina. Un piedošana notiek caur ticību Viņa žēlastībai Dēlā Kristū. Lai šo žēlastības vēsti spētu izprast, Kristum pie cilvēkiem jānāk un jārunā mums saprotamā veidā. Tāpēc jau Viņš nenāk pārdabiskās, mums nesaprotamās parādībās, bet piedzimst tāpat kā mēs no mammas klēpja. Viņa piedzimšana arī ir Ziemsvētku notikums. Skumji ir tad, ja šajos svētkos ap mums ir tikai dāvanu, ēdienu un dzērienu kalni, bet pats Kristus kā traucēklis lustēm ir atstāts ārpus mūsu sirds durvīm. Kāda var būt dzimšanas diena bez jubilāra? Rezultātā cilvēki šajā apdāvināšanas laikā ir pārguruši un vīlušies. Cerētās cilvēciskās attiecības ir bijušas tikai ārišķīgas, bet sirdīs vienalga palicis tukšums. Te jau ir tā bīstamība, ka starp sevi un Dievu noliekam mantas, kas pašas par sevi jau nav sliktas, bet to pielietojums neļauj saprast Ziemsvētku būtību. Kad mācījos Lutera akadēmijā, mūsu rektors Reinhards Slenska mēdza atgādināt, ka nepareizs lietojums jau neatceļ pielietojumu kā tādu. Ja šobrīd, iespējams, vairāk esam apkrāvušies ar dāvanu meklēšanu un aizmirsuši par Kristu, tad Ziemsvētku vēsts un būtība nekad nav tikusi atcelta, tikai mēs apzināti atraidām šo Dieva žēlastības dāvanu.
– Vēlme pēc šīs īpašās Dāvanas tomēr ir, jo baznīcas Ziemassvētkos ir pilnas.
– Ļaudis acīmredzot izrakušies cauri mantu kalniem un sapratuši, ka tur nav tas, ko viņi gaida. Katrs cilvēks ir meklējumos, un te nav jautājums, vai Dievs ir, bet, kas ir tavs Dievs? Atbildi varam dot sev katrs pats. Pamēģini padzirdīt lopiņu ar ūdeni, kuram klāt ir kāda ķīmija. Kustonītis saprot, ka tas nav dzerams. Arī mūsu dvēseles izslāpušas pēc tīra ūdens. Tāpēc cilvēki pamazām atgriežas pie dzidrā avota, pie saknēm, pie Kristus. Iespējams, ka tas – šobrīd vēl neticīgais, kurš Ziemassvētkos ienāks baznīcā, pēc 20 gadiem sapratīs, ka tieši šis bija tas brīdis, kad viņā noticis lūzums. Tiesa, daudzi turas pretī, jo katrs pats sev grib būt dievs. Cik bieži dzirdam cilvēkus sakām – es paļaujos tikai uz sevi, tikai es pats esmu visu situāciju noteicējs! Tikai nezin kāpēc šādi domājošie „dzied citu dziesmu” tad, kad, piemēram, viss notiek citādāk, nekā bija izplānojuši, ir nopietni slimi vai uz miršanas gultas.
– Kāds ir tavs vēlējums Ziemassvētkos?
– Atcerieties vietu evaņģēlijā, kad pie Kristus tiek pievesta sieviete, kura pārkāpusi laulību. Pēc tā laika Mozus bauslības viņa bija pelnījusi nāvi. Sodu izpilda šķietami pareizie, kuri ņem akmeņus un nomētā laulības pārkāpēju līdz nāvei. Ārēji pareizie šo sievieti pieved pie Kristus, lai arī Viņš būtu soģis, kurš dotu akceptu spēkā esoša taisnīga likuma izpildīšanai.
Kristus nesaka, metiet vai nemetiet, Viņš saka: ”Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Tad pat šie, ārēji pareizie, savās sirdīs saprot, ka arī viņi nav bez grēka. Ka viņu grēks ne ar ko neatšķiras no šīs laulības pārkāpējas grēka, ka arī viņi Dieva priekšā pelnījuši Viņa dusmas un pazudināšanu. Viņi noliek akmeņus un aiziet. Tad Kristus prasa šai sievietei: „Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: ”Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: ”Arī Es tevi nepazudinu.” Viņš nepārmet sievietei par iepriekš darīto, publiski nepazemo, bet, redzot viņas grēka atziņu un nožēlu, saka: „Ej un negrēko vairs!”
Būtu labi, ja mēs viens otram nemestu ar akmeņiem. Mums varbūt atšķiras grēku izpausmes, bet patiesībā mūsos ir viens un tas pats grēks. Būtu labi nolikt malā visus apvainojumus un aizvainojumus, piedot, izlīgt un šajās mīlestības attiecībās kā dāvanā būt sapratnē, pieņemšanā un saticībā. Manuprāt, šobrīd sabiedrībai tā pietrūkst. Mums ir kā tajā Krilova fabulā par gulbi, līdaku un vēzi. Katrs ejam savā virzienā, nerēķinoties ar citiem, bet patiesībā nekas nekustas no vietas. Mēs bieži solāmies: es būšu labs pret citiem, daudz palīdzēšu utt. Varbūt nesolīties kaut ko daudz citiem izdarīt, bet censties nenodarīt otram pāri, kas jau būs aizsākums daudzām labām attiecībām, balstītām tajās attiecībās, kuras mums Dievs ir atklājis savā Dēlā Jēzū Kristū un Viņa mīlestībā uz mums.
Evaņģēlijā lasām: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.” Ziemsvētkos – Kristus piedzimšanas svētkos – lai mūsu sirdis piepilda nevis kaut kas ap kaut ko, bet patiess prieks par Dieva žēlastības dāvanu Kristū mums, grēciniekiem.
Komentāri