Neskatoties uz to, ka vēsturiski nav pieredzēts tik liels atbalsts vienai valstij un tiesībām uz tās neatkarīgu pastāvēšanu, lai kā mums gribētos un lai cik tas demokrātiskā valstī šķistu pašsaprotami, zinām jau, ka ne pilnīgi visi atbalsta Ukrainas cīņu par savu zemi. Un izskatās, ka tāpat nav iespējams, ka visi atbalsta to palīdzību, kas tiek sniegta Ukrainas cīņai un kara bēgļiem, kas nonākuši arī pie mums. Tieši tāpat raisās diskusijas, vai visi veidi, kā atbalstām Ukrainu, vispār ir nepieciešami un noderīgi.
Nenoliedzami, organizētais un operatīvi sniegtais atbalsts valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju, kā arī katra iedzīvotāja līmenī parāda nesakārtotos jautājumus mūsu pašu valstī, daļa no tiem gadiem ilgi nav virzījušies uz priekšu, vai uzlabojumi ir minimāli. Lai gan atbalsts mūsu pašu iedzīvotājiem, kuri nonākuši grūtībās, nebūt nav samazinājies, turklāt saistībā ar elektrības cenu kāpumu pat jau iepriekš būtiski pieaudzis, jūtams, ka arvien izteiktāk parādās neapmierinātība par jebkādu atbalstu, kas tiek sniegts vai izrādīts Ukrainai. Lūk, daži piemēri.
Pie foto, ka pie Cēsu Centrālās bibliotēkas ēkas izkārts Ukrainas karogs, ir komentāri ar rūgtumu, ka tas nav Latvijas karogs, piebildes, ka zūdot sajūta, ka esi Latvijā. Aizvadītajās brīvdienās daudzviet plašsaziņas līdzekļos atspoguļotais pasākums “Roks pret okupāciju” Cēsīs, Pils parkā, izraisījis sašutumu – gan par cilvēku daudzumu, kas tagad pulcējušies, bet to nav darījuši, kad jāaizstāv kādas savas valsts intereses, gan par to, ka kovida ierobežojumi pēkšņi vairs nepastāv. Apšaubīta arī pasākumu jēga, vērtējot, vai tas ir īstais veids, kā paust atbalstu cilvēkiem, kuru zemē ir karš, kuriem trūkst ēdiena un kuri slēpjas pazemē. Izskan arī pārmetumi labdarības biedrībām, lai gan ikviena no tām apstiprina – viņu atbalsts, kas ikdienā tiek sniegs arī latviešiem, nav mazinājies. Tieši tāpat ne visi ir apmierināti ar lielo saziedoto summu ukraiņiem ziedot.lv, diskutējot, ka tad, kad mūsu pašu nelaimēs nonākušajiem nepieciešams finansiāls atbalsts, atsaucība nebūt nav tik liela. Te nu gan jāpiezīmē, ka tāds viedoklis runā pretī faktiem, ziedojumi saviem tautiešiem arī ir nesavtīgi.
Protams, tiek diskutēts arī par plašajiem valsts un pašvaldību nodrošinātajiem finansiālajiem pabalstiem, bet arī “Re:Chek” norādījis – kara bēgļiem svešā valstī ir citi apstākļi un nepieciešamība pēc atbalsta nekā tās valstspiederīgajiem, kuriem ir darbs, mājoklis un iespēja nodrošināt savus bērnus. Likums paredz dažādus atvieglojumus, lai Ukrainas pilsoņi var ātrāk un vieglāk iekļauties Latvijas darba tirgū. Saprotams, ka cilvēkiem, kuri bēguši no kara, līdzi nav praktiski nekā, tāpēc ir nepieciešams šis pirmais atbalsts kā atspēriena punkts, lai varētu atgūties un nostāties uz savām kājām.
Jāatzīst, man, skatoties uz Vienības laukumu Cēsīs, kur tagad mijas Latvijas un Ukrainas karogi, šķiet, tā ir tāda draudzīga bēgļu sagaidīšana mūsu pilsētā, parādot viņiem – mēs jūs redzam, dzirdam, esam par jums. Domāju, ikviens latvietis, aizbraucot uz citu zemi, ir īpaši aizkustināts, ja ir padomāts par kaut ko latvisku, jā, arī par goda vietā noliktu Latvijas karodziņu. Domājot par mūziķiem, kuri piedalās koncertos ukraiņu atbalstam, no pašiem ukraiņiem vai cilvēkiem, kuru radi dzīvo Ukrainā, dzirdu apliecinājumu – viņiem šāds atbalsts arī ir ļoti svarīgs. Viņi patiešām sūta video ar fragmentiem no koncertiem, lai dotu stiprinājumu savējiem Ukrainā un lai parādītu, ka latvieši atbalsta ukraiņus. Viņi patiešām redz, dzird un novērtē ikvienu atbalstu, ko viņiem sniedzam.
Komentāri