Lasot informāciju, ka Demogrāfisko lietu padome uzdod ministrijām izstrādāt priekšlikumus demogrāfijas situācijas uzlabošanai, nodomāju, vai tiešām tikai tagad ir skaidrs, ka ar pabalstu palielināšanu vien nevar atrisināt situāciju, kādā esam Latvijā, kad gadu no gada dzimstības rādītāji arvien samazinās. Un arī tagad aicinājums vēl nenozīmē, ka tam sekos reāla rīcība. Protams, jautājums, vai laikā, kad pasaules notikumu dēļ iedzīvotāji jūtas nedroši, ir iespējams palielināt motivāciju ģimenēs audzināt vairāk bērnu. Ja izvērtē visus faktorus, kas būtiski bērna attīstībai, ir, par ko padomāt. Bet rīkoties situācijas uzlabošanai noteikti vajag.
Reizēm aizdomājos, kāpēc mēs Latvijā rīkojamies tik novēloti – būtībā tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Kāpēc atrodas citi svarīgāki risināmi jautājumi, turklāt ne vienmēr tie patiesi ir būtiski. Jāteic, vienas skaidras atbildes man nav, iespējams, sociālantropologiem te būtu kāds skaidrojums.
Tieši tikpat paradoksāli mums veicas ar pārmaiņām, ko ieviešam valstiskā mērogā. Kaut vai tagad tik karstais jautājums par laukiem, iedzīvotājiem un tur pieejamajiem pakalpojumiem. No vienas puses, ik pa laikam ir aicinājums dzīvot laukus, pārcelties uz laukiem, bet, no otras, dažādi pakalpojumi tur arvien biežāk sarūk un pazūd.
Arī administratīvi teritoriālā reforma nes ne vien plaši solītos ieguvumus, bet arī grūtības un smagnējumu, jo nereti lēmumi, kas iepriekš tika pieņemti ļoti ātri, šobrīd saskaņojot un vēlreiz saskaņojot, prasa daudz vairāk laika. Protams, visam ir vajadzīgs laiks, arī novada struktūrai un lietu risināšanai tādas teritorijas apmēros, kādā šobrīd esam. Laiks rādīs, cik labi tas izdosies.
Savukārt Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Gints Kaminskis ticies ar Ministru prezidenti Eviku Siliņu, uzsverot, ka vairākus gadus samazināti pašvaldību ieņēmumi, tajā skaitā samazināta iedzīvotāju ienākumu nodokļa daļa, kas nonāk pašvaldības kasē, bet gadu no gada tiek pieņemti normatīvie akti, kas paredz jaunus uzdevumus un pienākumus pašvaldībām, nesniedzot tiem papildu finansējumu. Pašvaldības saskaras ar arvien lielākiem izdevumiem ne tikai inflācijas dēļ, bet arī papildus uzlikto pienākumu dēļ. Saprotams, nevienas pašvaldības budžets nav bezizmēra, un to sabalansēt ir arvien lielāks pārbaudījums.
Reizēm, kad uzzinu par kādiem, manuprāt, neloģiskiem lēmumiem, kas pieņemti, vai vilcināšanos brīdī, kad nepieciešama tūlītēja reakcija, vai dzīves paradoksiem, šķiet, dzīvojam tādā greizo spoguļu valstī, kur katrs redzam valsti no sava skatupunkta, neatrodot kopsaucēju.
