Nesen runāju ar vienu kaimiņu novada uzņēmēju. Kundzei ir mazais bizness, daži lauku veikaliņi. Viņai patīk mērogs, kad teju katru apmeklētāju pazīst vaigā, zina vēlmes un arī iespējas, tāpēc, braucot uz bāzēm sagādāt preces, viņa vienmēr skatās, lai manta ir laba un cena pieņemama. Arī ciema iedzīvotājiem patīk, ka viņiem ir tādi veikaliņi, uz kuriem iepirkties brauc ļaudis no apkārtējiem pagastiem un tuvējās mazpilsētas.
Uzņēmēja seko visai juceklīgajai un pretrunīgajai informācijai par gaidāmajām nodokļu izmaiņām, rēķina sava mazā biznesa dzīvotspēju, pieaugot izmaksām, un skumji konstatē, ka veikalus visdrīzāk nāksies slēgt. Protams, valsts maka turētāju vārdiem sakot, fiskālo telpu šīs skumjas maz ietekmēs, jo šajā mītiskajā telpā ir svarīgāki satricinājumi, kurus radījuši lielie projekti un pēkšņā atskārsme, ka Rail Baltica būvdarbiem pietrūkst kādi pieci miljardi, bet Air Baltic pošas aizlidot ar pusmiljardu Latvijas nodokļu maksātāju kompānijā ieguldītās naudas.
Vienā no diskusijām, kā tas gadījās un ko nu darīt, satiksmes ministrs Kaspars Briškens izteicās, ka viens no risinājumiem būs Eiropas fondu miljonus, kas domāti bateriju vilcienu iegādei un atbilstošas infrastruktūras izveidei, pārlikt uz Rail Baltica sliedēm. Slikta ziņa jo daudzi Cēsu, Valmieras, Siguldas iedzīvotāji, kuri ik dienu brauc uz darbu Rīgā ar pagājušā gadsimta sešdesmitajos Rīgas Vagonu rūpnīcā ražotiem dīzeļvilcieniem, šķendējas par pārpildītajiem vagoniem, sutoņu vasarā, salšanu ziemā un aizvien cer, ka jau drīz varēs sēsties modernā, komfortablā, dabai draudzīgā vilcienā, kas naski un līgani aizvizinās līdz lielpilsētai un atpakaļ.
Tagad, izkāpjot no vecā dīzelīša Rīgas Centrālstacijā un metot aci uz pienākušo lietuviešu apkalpoto maršruta Viļņa – Rīga eleganto, jauno vilcienu, rodas nelāga sajūta par mūsu, šajā gadījumā tik uzskatāmo, atpalicību no kaimiņiem un Latvijas hronisko nelaimi – pilnīgas auzas ar lielo projektu iepirkumiem.
Te gan varētu vaicāt – kāds sakars lauku veikalam ar vilcienu? Tāds, ka mazais un vidējais bizness pamatoti tiek dēvēts par ekonomikas mugurkaulu, asinsrites uzturētāju. Pakalpojumi, darbnīcas, ceptuves, tirgotavas rada saimniecisko vidi, kurā var notikt dzīve, un ģenerē nodokļus, lai uzturētu… tostarp arī sabiedrisko transportu. Un, ja valsts nodokļu politika mazam un vidējam biznesam augstprātīgi atvēl vien slaucamas govs lomu, tad skumjas par veikaliņa vai kafejnīcas slēgšanu summējas un rada tukšus nostūrus fiskālās telpas kambaros. Un vēl kas, veiksmīgi uzņēmēji ir labi saimnieki, kuri spēj salāgot vēlmes ar iespējām, skaidri apzinās riskus un par savām kļūdām maksā paši. Pilnīgs pretmets valsts lielo projektu politiskajiem pārvaldītājiem, kuriem nodokļu maksātāju naudas pakāšana ir vien komunikācijas kļūda, nevis alkatība vai fiskālais tizlums.
