Pagājušās nedēļas vidū sabiedrību pārsteidza visnotaļ bēdīga ziņa par simtgadīga, valsts nozīmes aizsargājama dižozola nociršanu Mārupē. Lai arī daudziem notikušais izraisa dziļu sašutumu, mani šāda veida rīcība Latvijā pret dabas objektiem – dzīviem un nedzīviem – absolūti nepārsteidz. Diemžēl… Šķiet, nav tāda gadalaika, kad Latvijā nenotiek kāds incidents, kas saistīts ar nepārdomātu, “nezaļi domājošu” vai vistiešākajā veidā cietsirdīgu rīcību pret mūsu kopējām mājām – dabu. Nozāģētais, dažviet interneta vietnēs ievietotajos foto vēl apskatāmais dižozols auga Mārupē, vārda tiešajā nozīmē iespiests starp divām ne pārāk estētiski baudāmām jaunbūvēm ar visnotaļ ironisku nosaukumu “Dižozolu nami”.
Interesanti, ka neviens aculiecinieks notikušajam neatrodas, lai arī ielas pretējā pusē atrodas Mārupes ģimnāzija, daudzas privātmājas un daudzdzīvokļu nami. Neviens koka zāģēšanas brīdi nav redzējis. Tikmēr Valsts policija sākusi krimināllietu par patvaļīgu koku ciršanu, bet iesaistītās institūcijas vaino cita citu, kā vairogu priekšā turot normatīvo aktu mudžekli. Kā vēsta avoti, tad apkārtējo māju iedzīvotāji gada sākumā ir vērsušies pašvaldībā, Dabas aizsardzības pārvaldē un citās atbildīgajās instancēs, cenšoties panākt, lai dižozols būvdarbu laikā netiktu skarts. Vasarā, cenšoties glābt dižozolu, Ģenerālprokuratūra vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par administratīvās lietas atjaunošanu par Mārupes novada pašvaldības lēmumu izsniegt būvatļauju rindu māju būvniecībai.
Pavērojot cilvēku reakciju uz notikušo dažādos sociālo tīklu ierakstos, tomēr sirdī iezogas prieks, ka cilvēku, kam šāda rīcība šķiet sodāma un nepieņemama, netrūkst. Kāds “Facebook” vietnes lietotājs Andris Lasmanis pie ievietota foto ar diženu ozolu raksta: “ Attēlā redzams 400 gadus vecs ozols…Vēstures liecinieks. Īsts dižozols. Vērtība. Es vienmēr ar bijību un pietāti attiecos pret ko tik dižu. Un šodien kas tāds ir iznīcināts. Nozāģēts. Gļēvi. Pa kluso, pēc tam zemiski aizbēgot. Es ceru, ka šis zemiskais noziegums iegūs publicitāti un gan pasūtītāji, gan izpildītāji saņems REĀLU CIETUMSODU neatkarīgi no ieņemamā amata, naudas daudzuma un sakariem. NELIEŠIEM JĀBŪT CIETUMĀ….Un lai neviens nesaka, ka tā bija nejaušība. Latvijā kam tādam nav vietas. Es (mēs) patlaban varam palūgt piedošanu Ozolu Dievam. Es ļoti sekošu šai nelietības izmeklēšanai.”
Par to, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Dabas aizsardzības pārvalde ne visai aktīvi piedalās Latvijas floras un faunas ilgtspējīgā saglabāšanā, esmu dzirdējusi arī no citiem dabas aizstāvjiem. Tiem, kuri nebaidās klaji paust sašutumu par šo institūciju bezdarbību vai nepārdomātu rīcību daudzos jautājumos. Arī šajā situācijā izskatās, ka tām kaut kāda, pašām vien zināma iemesla pēc ir bijis izdevīgāk pievērt acis un izlikties, ka neviens nemanīja, ka diženais, zaļojošais, dzīvais koks nošņāpts, lai atbrīvotu vairāk vietas rindu māju būvei blakus. Šādas ekoloģiski nepārdomātas rīcības sekas nākotnē noteikti atstās kādu robu – vienā vai citā ziņā. Un tas ne jau tikai par sentimentālo vērtību, ko nes šādi dižkoki.
Kā dabas draugam man ikreiz sāp sirds par kādu nolīdzinātu mežu, kas ir mājvieta tik daudzām dzīvām radībām, par ar pesticīdiem nokaisītiem labības laukiem, kur putni uzlasa saķīmiķotās sēkliņas, vai izskūtiem meža pleķiem, lai atkal būvētu mājas cilvēkiem, kuri ir gatavi maksāt par to, lai vietas dzīvošanai meža zvēriem un lidoņiem paliktu aizvien mazāk.
Protams, alās dzīvot pie ugunskura gaismas arī nevēlamies. Tomēr ir jābūt kādam labvēlīgam vidusceļam, pa kuru iet modernizācijai un cilvēku radītai infrastuktūrai, lai tā paši bezsirdīgi nenolīdzinātu visu savā ceļā. Skaidrs, ka aiz dižozola patvaļīgās zāģēšanas vai citām dabas draugu prātiem neaptveramām darbībām stāv kāds, kas gūst finansiālu labumu. Jācer, ka šoreiz tie, kam skaisti zaļojošais, dzīvais koks tik ļoti traucēja, tomēr tiks saukti pie atbildības un viņiem no savām tik dārgajām finansēm nāksies nedaudz šķirties. Samaksājot piemērotos sodus. Tā tam vajadzētu būt.
Komentāri