Autors pilnībā atbalsta sabiedrībai izteiktus palīgā saucienus no slimu un nevarīgu sabiedrības indivīdu puses. Nepieciešams palīdzēt šiem cilvēkiem, taču Ilzes Kalniņas raksts “Naktspatversme sargā” (tā vien prasās papildināt ar vārdiem “no darba”) man izraisīja sašutumu. Vai cilvēki, kuri vairumā gadījumu labprātīgi izvēlējušies šādu parazītisku dzīvesveidu, ir pelnījuši no sabiedrības kā ziedojumu prasīt divstāvu gultas?
Pamatjautājums manās pārdomās ir: vai pilsētas dīkdienis salīdzinājumā ar laukos dzīvojošajām strādnieku daudzbērnu ģimenēm ir pelnījis ”ērtākus apstākļus”? Tā kā pats nāku no šādas ģimenes un dzīvē esmu aizkūlies līdz studēšanai augstskolā, skaidri zinu, ka laukos šādas ģimenes rūpīgi plāno lielākus pirkumus, ja nespēj to atļauties, iegāde tiek atlikta, meklētas papildu nopelnīšanas iespējas, nevis “kāpts uz sabiedrības kakla”, jo, kā vēstī armēņu tautas sakāmvārds, sastrādāta roka pēc žēlastības dāvanas nestiepjas. Ja indivīdi, kas sevi ir apzināti iegrūduši alkoholisma purvā un necenšas rāpties no tā ārā, saņem šādu sabiedrības labvēlību, jāsāk domāt, cik godīgi tas ir pret tiem, kas pašu spēkiem cenšas pārvarēt dzīves grūtības, knapinoties, strādājot vairākos zemi atalgotos darbos, meklējot citus papildu piepelnīšanās veidus (metāllūžņu vākšana, ogu un sēņu lasīšana un tirgošana, ābolu lasīšana un tirgošana).
Dzīve piespiež izdarīt daudzas izvēles – par savākto metāllūžņu naudu nopirkt pārtiku un samaksāt par tās pašas Cēsu pirts pakalpojumiem, kurā bez maksas tika mazgāti pilsētas dīkdieņi, un jaunu ziemas apģērbu, tirgot meža veltes un par saņemto iegādāties ziemai malku, vai sēdēt mājās un gausties par sūro dzīvi (lasi – deklarēt dzīvesvietu Cēsīs un izmantot no gaisa krītošos labumus). Šī vieglākā alternatīva – ļauties nežēlīgajai dzīves upes straumei, kurā daudzi ir iesviesti, citi iekāpuši labprātīgi, neizbēgami radīs pilsētā arvien lielākas problēmas, moderni runājot – sociālo spriedzi.
Mūsu senči gadsimtiem ilgi ir turējuši godā neskaitāmus sakāmvārdus par to, ka bez darba nekas no gaisa nekrīt, tomēr dzīve pierāda ka tie neattiecas uz Cēsu pilsētas bezpajumtniekiem, jo, kā norāda L. Zālīte, “pašvaldība ir parūpējusies, ka vakaros vīri un tagad arī sievietes var nobaudīt siltu tēju, buljonu, apēst kādu sviestmaizi” . Vai šāds teikums nav spļāviens sejā tām laukos (un arī pilsētās) dzīvojošajām daudzbērnu ģimenēm, kas algas vai pensijas dienā aiznes daļu saņemtā uz autoveikalu par iepriekš uz parāda paņemto pārtiku, pensionāriem, kuri, nespēdami atļauties dārgos pirts pakalpojumus, ar pēdējiem spēkiem stiepj ūdeni un malku, lai uz plīts sasildītu ūdeni, kurā nomazgāties?
Kā zināms, pilsētā tiek rīkotas sakopšanas talkas, nav dzirdēts, ka organizēti piedalītos arī nakts patversmes iemītnieki. Protams, piespiešana nav iespējama, tomēr uzskatu, ka būtu nepieciešams sasaistīt šos divus jēdzienus – maize un naktsmājas, to iegūšanu ar darbu, nevis tikai ar tukšu apņemšanos atrast darbu, nokārtot dokumentus. Ar Cieņu Suns, kam desa jāmeklē pašam. (Publicēts saīsināti)
Komentāri