Jau divas nedēļas iedzīvotāji var parakstīties par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” ierosināšanu. Nevarētu teikt, ka pilsoņi neizrāda interesi, bet pagaidām ir vien savākta aptuveni trešdaļa no vajadzīgo parakstu daudzuma, lai, speciālistuprāt, turpinātos demokrātiskie procesi, būtu mehānisms, kas disciplinētu deputātu darbu.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš šajās dienās uzrunā cilvēkus vairākās Latvijas pilsētās, lai skaidrotu procesus un mudinātu paust personisko attieksmi pret notiekošo valstī. Parakstu vākšanas iniciatori un atbalstītāji Cēsīs uzrunāja ģimnāzistus.
Pēteris Krīgers: – Strupceļš bija ieildzis. Kad runājām par algu pielikumu mediķiem, skolotājiem, kultūras darbiniekiem, Saeimas deputāti mums sacīja: “Saprotam jūsu prasību pamatojumu, bet neko nevaram izdarīt. Budžets ir sakārtots, skaitļi salikti, mēs te strādājam – atnākam un spiežam pogas. Valdība, politisko partiju frakciju vadītāji par visu vienojušies. Esam kā dekorācija.”
Mūs tāda situācija neapmierina. Latvijā taču vara pieder tautai. Tas ir ierakstīts arī Satversmē. Mēs uzskatām, ka deputāti, kas ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās, uztur valsts varu. Un viņiem jāatbild tautai, jādara tautai nepieciešamais, nevis tas, ko liek politisko partiju vadītāji.
Bet tā nenotiek. Izpētījām Satversmi un sapratām, ka vienīgā iespēja Saeimu atlaist posmā starp divām vēlēšanām ir Valsts prezidentam, bet viņam tas ir risks. Tāpēc mēs, domājot par demokrātiskajiem procesiem valstī, prasām iedzīvotājiem paust attieksmi, lai rosinātu Saeimas atlaišanu. Un jāiet likumīgs ceļš. Iedzīvotājiem ir divas aktīvas protesta formas – braukt uz Īriju, lai strādātu un dzīvotu tur, un internetā anonīmi komentēt notiekošo. Cilvēkiem būtu jārod iespējas citādi iesaistīties procesos, parādot aktīvu dzīves pozīciju, drosmi, ieinteresētību tajā, kas notiek Latvijā.
Atis Lejiņš: – Aicinu piedalīties demokrātiskos
procesos.
Arodbiedrības ir krietni sašūpojušas sabiedrību un valsti. Man liekas, ka šis ir laiks, kad varam ielikt jaunus pamatus, kas ietekmēs nākotni un jauniešu dzīvi. Svarīgi, lai jaunajai paaudzei ir iespēja dzīvot tādā Latvijā, par kādu viņu vecāki un vecvecāki cīnījās uz barikādēm.
Cik no jums piedalījās lietussargu revolūcijā? To pamanīja un pozitīvi uztvēra Baltijas valstīs, Polijā, arī Zviedrijā un pat Amerikā. Pie Saeimas atnāca pieci tūkstoši cilvēku, Doma laukumā jau desmit tūkstoši. Tur iesākās vēsturiski procesi, par kuriem pēc gadiem atkal varēs lasīt vēstures grāmatās. Ja redzi, ka kaut kas bīstams notiek valstī, tad nedrīksti vairs malā stāvēt, tas bija arī mans princips, kāpēc iesaistījos iekšpolitiskajos procesos. Latvijas intereses esmu aizstāvējis Eiropas Savienībā, Krievijā. Bijušas garas, arī rezultatīvas sarunas. Un tad sev jautāju – kas tagad notiek manās mājās? Ja valsts, iedzīvotāju drošību apdraud nevis no ārienes, bet no iekšienes, pašu cilvēki, tad nolēmu iesaistīties. Kāpēc sabiedrībai jābūt tiesībām atlaist Saeimu? Vēsturē jau esam pietiekami daudz maksājuši par malā stāvēšanu. Un tagad reizēm cilvēkus pārņem nepamatota apātija. Mēs varam cīnīties par demokrātiju Latvijā. Kas notiek pēc lietussargu revolūcijas? Jau tagad valdība, deputāti sāk pamanīt iedzīvotāju vajadzības, meklē risinājumus. Nepatīk jau demonstrācijas, revolūcijas, diskusijas presē, televīzijā.
Ko atbildēs, ja uzdos jautājumu – kas notiek Latvijā? Sabiedrībai ir dota iespēja veidot demokrātisku valsti, celt demokrātiju, un tā jāizmanto. Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri