de iure*

, vēsturnieks

Šodien – Latvijas Republikas pilntiesīgas ieiešanas pasaules valstu saimē 87.gadadiena. 1921.gada 26.janvārī Antantes Augstākā padome Parīzē pieņēma lēmumu par Latvijas (vienlaikus, starp citu, arī Igaunijas) juridisku atzīšanu, tā iekļaujot to kā līdztiesīgu dalībnieci pasaules politiskajā kartē. Rīgā šo ziņu vainagoja tautas manifestācija pie Saeimas nama.

Ceļš uz Latvijas Republikas līdztiesības iegūšanu pasaules tautu saimē bija grūts un ērkšķains. Jau 1919. gadā Z .A. Meierovica vadītā delegācija Parīzē sāka cīņu par

valsts atzīšanu de iure. Tomēr šis process risinājās visai lēni. Īpaši asi pret to iebilda Francija, cariskās Krievijas galvenā kreditore, kura bijušās impērijas sadalīšanā un nomaļvalstu atzīšanā (izņemot Poliju un Somiju) saskatīja draudus savu aizdevumu atgūšanā. Par spīti visam – ilgi gaidītais mērķis beidzot tika sasniegts!

Jubilejas reizes ir pateicīgs laiks pārdomām. Aizritējuši 87. gadi… Visu aizvadītā laika notikumu pieminēšana Latvijas vēsturē vien, nerunājot par to izvērtēšanu, aizņemtu pārāk daudz vietas. Tāpēc pievērsīsies tikai dažām toreizējās un tagadējās Latvijas Republikas politikas finesēm.

Lai kā šo rindu autors cenšas aizdzīt nepareizo domu, tomēr ik dienas jo vairāk šķiet, ka atjaunotās valsts vadošie politiķi uz atgūto Latvijas neatkarību lūkojas kā nejaušu un pārejošu parādību. Brīdi pa brīdim visu Latvijas sabiedrību tracina ministru, partiju vadoņu un deputātu vārdi un darbi, kurus grūti savienot ne tikai ar veselo saprātu, bet kaut, ar elementāru pašsaglabāšanās instinktu. Kā to izskaidrot? Vienīgais kaut cik pieņemamais, tomēr ne attaisnojošais arguments –

1991. gadā Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanās noritēja pārāk viegli.

Toreiz, laikā kopš 1918. gada 18. novembra līdz 1921. gada 26. janvārim, lija asiņu straumes, lai Latvija kļūtu par brīvu valsti. Vēl vairāk, mēs nedrīkstam aizmirst pirmo pasaules karu, kura gaita un iznākums faktiski radīja priekšnoteikumus Austrumeiropas jauno neatkarīgo valstu izveidei. Šobrīd daudziem piemirsies, ka 1914. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja 2,55 miljoni cilvēku, bet 1925. gadā, kad neatkarīgā Latvija jau piecus gadus dzīvoja miera laika apstākļos un bija beigusies pirmā pasaules kara bēgļu repatriācija, te vairs bija tikai 1,8 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā 700 000 cilvēku –

procentuāli visdrausmīgākie zaudējumi, kādus pirmā pasaules kara laikā cietusi kāda Eiropas valsts. Uz šī fona nobāl pat lielvalstu pārciestais, kaut absolūtos skaitļos to zaudējumi bija lielāki: Vācija –

gājuši bojā vairāk nekā 2 miljoni cilvēku (no apmēram 67 000 000 valsts iedzīvotāju); Francija –

ap 1,5 miljoni (no 40 000 000).

Toreiz Latvijas valstiskuma nozīmi apzinājās visi –

gan vēlētāji, gan politiķi. Nav bijis ne bezgrēcīgu laiku, ne bezgrēcīgu cilvēku –

arī 20.gs. 20. –

30.gados bija n-tie politiskie un saimnieciskie skandāli un skandāliņi, tomēr šķiet, ka par spīti visam, tā laika politiķiem piemita vairāk veselā saprāta. Pēdējais acīmredzamais, kaut it kā jau pagātnē aizejošais piemērs –

Latvijas Republikas 7.prezidenta Valda Zatlera ievēlēšana šajā amatā.

Lai izvairītos no pārpratumiem –

personīgi nepazīstu V.Zatleru, nekad mūžā neesmu ar viņu ticies un runājis. Man pret viņu nav nekādu personiskas dabas aizspriedumu. Esmu pārliecināts, ka viņš patiešām bija labs ķirurgs, ka par spīti ”uzbraucieniem’’ slimnieku materiālo pateicību lietā ir godīgs cilvēks (pat saasinātās jautājuma apspriešanas laikā netiku dzirdējis, ka kaut viens pateicības devējs apgalvotu, ka nauda izspiesta –

tātad tā nu ir pašu apdāvinātāju lieta), pieļauju –

arī labs ģimenes tēvs, tomēr viņa ievēlēšana par prezidentu atstāja visai nepatīkamas mieles. Vēlreiz uzsveru –

šo rindu autors nekādā ziņā nevēršas pret V.Zatleru kā cilvēku vai Latvijas prezidentu, kaut arī es, indivīds, kurš ļāvis paspiest savu godīgo roku Igaunijas Republikas prezidentam Lennartam Meri un Arnoldam Rītelam, Lietuvas Republikas prezidentam Aļģirdam Brazauskam, ASV prezidentam Bilam Klintonam un, ļoti iespējams, nākošajai ASV prezidentei Hilarijai Klintonei, veiksmīgi pamanījies izvairīties no bijušo Latvijas prezidentu G.Ulmaņa un V. Vīķes –

Freibergas rokas spiediena un cer saglabāt šo tradīciju arī pret pašreizējo Valsts prezidentu.

Lietas būtība –

mani neuztrauc, kad, kur un kā Latvijas politisko „šaiku” (brīžiem tā vien šķiet, ka grūti runāt par partijām) līderi vienojās par V.Zatleru kā nākošo Valsts prezidentu. Labi, šoreiz iegadījās, ka zoodārzā. Taču ne jau tur ir lietas būtība, tikpat labi tas būtu varējis notikt „Mākoņos”, somu pirtī vai kaut Saeimas namā, tas tāpat neko nemainītu. Lai kādi būtu bijuši starpkaru Latvijas politiķu grēki, viņiem pat prātā nevarēja ienākt doma, ka par Latvijas prezidentu varētu ievēlēt Rīgas saldumu fabrikantu Vilhelmu Ķuzi, Cēsu grāmatizdevēju Oskaru Jēpi vai Valmieras soļotāju Jāni Daliņu. Pavisam vienkārši, šie cilvēki nebija politiķi, nebija tajā darbojušies –

kā gan viņi varētu vadīt valsti?!

… 1927.gada pavasaris. Rīgas Meža kapos mūža mieru radis pirmais Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste. Saeimā –

krīze. Kreiso partiju un to atbalstītāju balsis liedz iespēju kļūt Valsts prezidentam nopietnākajam labējo kandidātam Albertam Kviesim. Labējo partiju un to atbalstošo kandidātu balsis nogriež ceļu uz Rīgas pili iespaidīgākajam kreiso kandidātam Jānim Pliekšānam (tātad –

Rainim). Ko darīt? Politiskais saprāts un atbildība ņem virsroku –

labējo un kreiso kompromisa rezultātā par Latvijas Republikas otro prezidentu kļūst centriskā, visiem pieņemamā, kaut toreiz ne visai ietekmīgā Demokrātiskā centra pārstāvis Gustavs Zemgals.

Nejauša persona? Ne tuvu tam! Tieši šis cilvēks 1918. gada 18. novembrī nolasīja Tautas padomes sastādīto Latvijas Republikas proklamēšanas aktu. Darbojies Tautas padomē, abās pirmajās Saeimās, zināms Latvijas sabiedrībā – tātad cilvēks ar politisku pieredzi, pazīstamību, nevis jaunatnācējs politikā. Tas pats sakāms par citiem pirmskara Latvijas prezidentiem.

Pavisam cita situācija mūsdienās, īpaši ar pašreizējo prezidentu. Latvijas politiskajā dzīvē līdz ievēlēšanai prezidenta amatā nav piedalījies, jau pirmajos amata mēnešos nākas piedzīvot politisko krīzi valstī – risinās „lietussargu revolūcija”. Kurš gan bija tas „padomdevējs”, kurš aizsūtīja V.Zatleru tikties ar demonstrantiem bez jel kādiem trumpjiem rokās

(t.i. mutē)?

Sabiedrības spiediena rezultātā atkāpjas A.Kalvīša valdība. „Mākoņtēvs” A.Šķēle svinīgi pasludina – lai nu jaunais Latvijas prezidents izvēloties jauno Ministru prezidenta amata kandidātu… Vēlreiz atkārtoju – šī izvēle jāizdara cilvēkam bez politiskās darbības pieredzes… .

Kāpēc šāds prezidents? Atbilde vienkārša – jau tīri pieredzes trūkuma dēļ V.Zatleram, vismaz šobrīd, jābalstās uz „nesavtīgiem” padomdevējiem. Tātad – prezidents marionete? Ļoti ceru, ka tā tas nebūs vienmēr, gudri cilvēki mācās un ar laiku visai veiksmīgi var strādāt arī sev agrāk svešā darba laukā. Tomēr mācīšanās darba laikā izmaksā visai dārgi. Šajā gadījumā, ne tikai prezidentam Valdim Zatleram, bet arī Latvijas Republikai. Kas notiks tālāk? Kādi būs tuvākie gadi, kāda būs mūsu valsts, sagaidot nākošās de iure atzīšanas gadskārtas? Quo vadis, Latvija? ** * Valsts atzīšana par pilntiesīgu, līdztiesīgu un neatkarīgu valsti līdzās citām pasaules valstīm. ** Kurp ej, Latvija?