Manuprāt, galvenā problēma ir domāšanā un attieksmē. Ļoti bieži nākas saskarties ar darbinieku nespēju plānot savu darba laiku. Tiklīdz viņš atduras pret kādu problēmu, darbs apstājas. Viņš atnāk no rīta ar konkrētu domu paveikt to un to, bet atklāj, ka vajadzīgā materiāla nav. Viņš zvana darbu vadītājam, bet tam darbs jau saplānots, un nevar šī viena darbinieka dēļ skriet, atmetot visu pārējo. Tā šis darbinieks sēž visu dienu, jo, lūk, viņam nav tā viena konkrētā materiāla, bet viņš neiedomājas, ka tajā laikā varētu darīt ko citu. Rodas sajūta, ka kaut kādas klapes uz acīm, ka citu neko neredz. Kad viņam pārmet bezdarbību, viņš labāk brauc uz Īriju lasīt sēnes, kur nekas nav jādomā, tikai jāpļauj.
Daļa staigā darba meklējumos, argumentējot, ka apnicis strādāt Rīgā, bet pēc mēneša atklājas, ka viņam patīk dzert darba laikā, tāpēc viņu Rīgā vairs neņem. Atkal visi darba grafiki saiet dēlī, jo viss ir saplānots kopējā darba ritmā. Nākas pārplānot visus darbus, pārvietot strādājošos.
Var strādāt un nopelnīt arī te, ja ir domāšana un vēlme strādāt ar maksimālu atdevi. Bet ir vēl kāds paradokss. Jūtams, ka te darbinieki savu priekšnieku, latvieti, respektē mazāk, nekā priekšnieku ārzemnieku citā valstī. Man bija saruna ar strādnieku, kurš stāstīja, ka ārzemēs ļoti strikti ievēro darba drošības tehniku, visu laiku jāstaigā ķiverē. Jautāju, kāpēc te viņam nebija šāda attieksme, jo prasības ir vienādas, es katru dienu staigāju un atkārtoju, lai strādā ar ķiveri galvā. Viņš atbildēja: “Bet tur, ja neklausīšu, var izmest no darba.” Nedaudz aizvaino, ka te mūs netver nopietni, bet, lūk, pret ārzemnieku ir daudz lielāks respekts. Laikam jau latvietis allaž gribējis labāk klausīt svešam kungam.
