Interesanta nedēļa. Divi cēsnieki – Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs un biatlona treneris Ilmārs Bricis – katru dienu visu mediju ziņu pirmajās lappusēs.
Politiķa gadījumā pārsteidza premjeres Evikas Siliņas steiga. Gandrīz uzreiz pēc vienu ministru atstādināšanas pirmdienas rītā radio paziņojot, ka “Jaunajai Vienotībai” (JV) jau ir kandidāts izglītības un zinātnes ministra amatam un tas ir Cēsu mērs….
Izklausījās, ka JV savu politisko neveiksmju pūriņu grasās papildināt ar seriāla “Kāpšana uz Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanu grābekļa” vēl vienas punus sološas epizodes uzvedumu. Dažus mēnešus pirms pašvaldību vēlēšanām atstāt bez lokomotīves savas partijas sarakstu populārākajā labas reģionālās prakses demonstrējumu novadā??? Lai ieliktu atpazīstamu mēru par ministru valdībā, kas, visdrīzāk, pirmo lapu uzplaukšanu nepiedzīvos!!! Šāda izspēle arī parka soliņu šaha iesācējam būtu pamatīga izgāšanās!
Pat no ziemas miega iztraucēts ezītis, adatiņas skurinot, gardi smietos, ja viņam kāds nopietnu sejas izteiksmi mēģinātu iestāstīt, ka trīs ministru – upurjēru – nomaiņa pret trim citiem spēs piešķilt šai valdībai ilgi gaidīto restartu. Hroniskās kaites, neizlēmība un muļļāšanās pēkšņi zudīs un valsts spēji trauksies pretī gaišajai nākotnei viegli un līgani kā moderns igauņu ātrvilciens pa Latvijas dzelzceļa sliedēm…
Iespējams, rūpīgāk novērtējis figūru izvietojumu uz politiskā šaha dēļa un sapratis, ka iesaistīšanās šādā Siliņas “dāmu gambītā” nekādas lauru lapām vītas pastaigas pa karaļa vai kaut vai zirga lauciņiem nesola, bet drīzāk piedāvās sāpīgu maldīšanos pa ērkšķainos krūmos ieaugušām ēzelīšu takām, Rozenbergs pieklājīgi atteicās.
Pieļauju, ka mēram tas nebija viegls lēmums, jo vēl jaunam un ambiciozam politiķim trīšanās uz cietā JV rezervistu soliņa varētu būt piegriezusies. Karjeras izaugsmes loģika skubina lūkot pēc nākamā pakāpiena, bet diez vai šis ir labākais brīdis pirmajam uznācienam uz lielās politikas skatuves.
Nemaz jau nebūtu slikti, ja iespējamajā jaunajā valdībā Jānis Rozenbergs kļūtu par satiksmes ministru, jo atteikt cēsniekiem komfortablu bateriju vilcienu, kas sāks kursēt jau līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, viņš taču nespētu.
Trenera Ilmāra Briča un biatlonista Andreja Rastorgujeva gadījumā nepārsteidz tas, ka izraisījās konflikts. Lielas slodzes, lieli raksturi, gara sezona, līdzjutēju gaidas un pamatīgs psiholoģiskais spiediens, ir, ko turēt. Nezinu, kādu iemeslu dīdīts, bet Pasaules čempionāta biatlonā norises laikā Šveices Lencerheidē Rastorgujevs pēkšņi atcerējās par viņam pirms gada it kā nozagtām slēpēm un devās uz Briča viesnīcas numuriņu vainot treneri nodarījumā. Šādi pārmetumi citkārt smaidīgo Brici sadusmoja ne pa jokam, un vārdu apmaiņu papildināja grūstīšanās elementi. Komandas biedri, kuri abus strīdniekus viesnīcas gaitenī izšķīra, pauda, ka abi bijuši krietni iekarsuši, vienlīdz apņēmīgi, tādēļ nācies papūlēties, lai tos izšķirtu.
Atgriežoties Latvijā, mūsu labākais biatlonists, pamanot TV kameras, tā vietā, lai pastāstītu, kā gāja vai negāja čempionātā, sāka sūdzēties, ka ļaunais treneris Bricis viņu piekāvis. Vēlāk konflikta izmeklēšanā iesaistīta arī policija. Ilmārs, atzīstot, ka notikušais nebija pieļaujams, taču savaldīgāk rīkoties viņš nav spējis, uzrakstīja atlūgumu. Andrejs turpina sūdzēties.
Jāpiekrīt izcilā bobsleja pilota un trenera Sanda Prūša kodolīgajam situācijas vērtējumam. Viņš atzina, ka arī viņa pieredzē bijuši augstu toņu konflikti, taču cienīgs to risinājums ir atdzist, mierīgi visu izrunāt un paspiest vienam otram roku, nevis rīkot publisku netīrās veļas mazgāšanu. “Īsti veči tā nedara,” uzskata Prūsis.
Komentāri