Izlasot vienu no nedēļas aktualitātēm, gribas ar pašironiju nopūsties – apsveikums, kolēģi! –, bet vienlaikus rodas mazais jautājums: “Kā gan mēs līdz kam tādam nenonācām ātrāk?” Runa ir par nupat tapušu, it kā jau tikai informatīvu izdevumu par iespējamo apdraudējumu žurnālistu darbā.
Nevaru atsaukt atmiņā, vai tiešām man pēdējos gados būtu šķitis, ka žurnālistam viņa profesionālo pienākumu veikšanai nebūtu kādas atbalsta iespējas vai pietiekamas aizsardzības. Te gan man jāpiebilst, ka tajos īsajos posmos, ko esmu nozarē aktīvāk strādājusi, neatminu tēmu, kuras dēļ kāds komunikācijā ar avīzes pārstāvi nesaglabātu pieklājības robežas. Tiesa, neveiklas situācijas ir bijušas, kad īsti nesaproti, kā izkļūt no iespējami apdraudošas personas uzmanības, ja tuvumā nav neviena cita cilvēka. Taču tās bijušas nelāgas situācijas, kas varētu gadīties jebkuram. Neesmu izjutusi draudus saistībā ar pašas uzrakstīto vai plānoto saturu. Taču šis varbūtējais apdraudējums kaut kur gaisā virmo.
Nenoliedzami, jo vairāk esam pasaules ziņu plūsmā, jo vairāk uzzinām, kas notiek tālākās zemēs un arī blakus valstīs, jo lielāka trauksme mūsos var rasties. Attiecībā uz to gan gribu teikt – mērenos apmēros tai ir jābūt. Mums visiem, bet jo īpaši žurnālistiem, ir jāapzinās dažādās interešu plūsmas, kurām pa vidu mēs katrs airējam savu kuģīti.
Taču tas, kas iesākumā pieminētajā elektroniskajā bukletā “Rīcība žurnālista apdraudējuma gadījumā” mani nomierina, gribas teikt, nostrādā teju kā nervu zāles, ir piemēri, kādās situācijās saskatāms žurnālista kā cilvēka aizskārums. Un ne jau tāpēc, lai medija pārstāvis tos izmantotu un vērstos policijā, ar pirkstu norādot “Lūk, man draudēja!”, bet tamdēļ, ka beidzot ir plaši pieejama informācija, sabiedrību izglītojošs materiāls, kurā uzskaitītas standarta situācijas, ar kurām žurnālists var sastapties. Turklāt sabiedrībai vēl reizi tiek atgādināts – neietekmēta žurnālistika ir visu mūsu pašu interesēs.
