
Trešdien pēc Austrumu kalendāra sākās jaunais gads. Tas ir Zaļās čūskas gads, kuru pārvalda Koka stihija. Solījumos teikts, ka gads būs lielisks , lai plānotu lielus mērķus, risinātu problēmas un rīkotos stratēģiski visās dzīves jomās. Vēl gan tikai trešā noslēpumainā gada diena, un šķiet, ka plāni brūk, problēmas nevis risinās, bet atklājas aizvien jaunas. Un skaties, kur gribi – gaisā, uz zemes vai zem ūdens.
Par dabu, vidi, klimatu katram ir, ko teikt. Ziemas nav, un tas jau ir pierādījums, ka esam katastrofas priekšā! Bet, arī stāvot bezdibeņa malā, dzīve turpinās.
Kurš gan nav dzirdējis pēdējos gados nonivelēto frāzi, ka esam saimnieki savā zemē. Īpaši to var teikt tie, kam pieder zeme vai mežs, vai cits nekustamais īpašums. Un tie ir ražošanas līdzekļi, kas ir ekonomikas pamats. Un tad sākas. Ko īpašnieks drīkst un ko nedrīkst darīt ar savu īpašumu, līdz tas kļūst par lāstu iespējām un maciņam? Viņam jārēķinās ar dažādiem ierobežojumiem, jāpilda pienākumi sabiedrības interesēs vien tāpēc, ka ir saimnieks savā zemē. Satversmes tiesā nupat ierosinātas divas lietas par meža lietošanas ierobežojumiem mikroliegumu dēļ un atbalsta apmēru. Lietas ierosinātas pēc privātpersonu konstitucionālajām sūdzībām. Pieteikuma iesniedzēju nekustamajos īpašumos ir izveidoti mikroliegumi īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzībai un tāpēc noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka normas ierobežo viņu tiesības uz īpašumu, jo atbalsta apmērs esot nesamērīgi mazs. Tam būtu jābūt atbilstošam nekustamo īpašumu faktiskajai vērtībai un situācijai dabā. Gadiem par to tiek runāts, un vienmēr atbilde bijusi – valstij nav naudas kompensācijām. Ja jau sabiedrības interesēs ir aizliegumi, ierobežojumi, tad sabiedrībai par tiem arī jātur rūpe, finansiālā, ne tikai idejiskā un emocionālā. Vai ne tā?
Tikpat samilzušas ir mežsaimnieku attiecības ar mežu postītājiem. Saimnieks iestāda mežu, un nav būtiski, vai tā ir privātpersona vai uzņēmums, tad ierodas staltbriežu bars un to iznīcina. Ieguldījumi vējā, tāpat kā nākotnes ieceres. “Latvijas valsts mežiem” pērn jauni bojājumi konstatēti 3300 jaunaudzēs. Tie rada būtiskus zaudējumus un samazina iespēju izaudzēt kvalitatīvu nākotnes mežu, jo jaunie kociņi, kurus bojājuši staltbrieži, izaugot visbiežāk kļūst par mazvērtīgu koksni, ko var izmantot galvenokārt tikai enerģētikā un papīrmalkas ražošanā. Jaunaudžu aizsardzībā katru gadu tiek ieguldīti arvien lielāki līdzekļi. Izmaksas par mežaudžu aizsardzības pasākumiem pret iespējamiem medījamo dzīvnieku nodarītiem postījumiem ir pieaugušas līdz 5,74 miljoniem eiro gadā.
Staltbriežiem, tāpat kā ikvienam dzīvniekam, ir sava vieta dabā un arī cilvēku dzīvē. Jo cilvēks vairāk iestāda jaunus mežus, jo staltbriežiem vairāk barības un aizvien lielāka populācija var sevi nodrošināt. Taču cilvēkam ir prasme, gadsimtu pieredze aizsargāt savu dzīves telpu, savu īpašumu un saglabāt dabā līdzsvaru. Vienmēr kādai sugai apstākļi būs labvēlīgāki, citai sliktāki, svarīgākais ir abās situācijās īstajā brīdī pateikt stop. Latviešu sakāmvārdi dod vērtīgus padomus: kas par daudz, tas par skādi; tā jādzīvo, ka citi ar var dzīvot… Un vēl – nezāles dīgst un aug katrā zemē pat bez sēšanas. Laikam gan šoreiz nerunāsim par vārpatu, usnēm, nātrēm, kosu vai virzu, bet ko citu, kas kā nezāles spēj pārņemt un ietekmēt dabu un cilvēku dzīvi.
Labi gan, ka Čūskas gads tikai sācies. Ir cerība, ka tās pārvaldnieks koks arī Latvijā spēs ietekmēt to ļaužu saprašanu, kam darīšana ar koku. Un gada vēstījumā teikts, ka tas ir ideālais laiks, lai augtu garīgi, attīstītu un analizētu sevi, izvirzītu jaunus mērķus. Vismaz cerība ir atrisināt problēmas gaisā, uz zemes un zem ūdens. Kādas? Kurš gan to nezina, jo ne jau cilvēku skar vien tas, kas notiek blakus mājām.
Komentāri