Ne pirmo gadu iedzīvotāji tiek brīdināti par viltus ziņām un meliem, kuri plaši izplatīti ne tikai Latvijā. Tomēr neprecizitātes vai aptuvenība bieži vien arī pavisam patiesu ziņu padara savā ziņā bīstamu un spriedzi tikai vairo.
Un šoreiz ne par to, ko publicē sociālo tīklu lietotāji kā savus atklājumus vai viedokļus, bet par informāciju, ko “tautās palaiž” oficiāli reģistrēti mediji, sākot ar laikrakstiem un beidzot ar televīzijām.
No tiem, kuri ziņas lasa, diezgan daudzi mēdz izlasīt tikai virsrakstus, kuri nereti tiek veidoti, domājot, kā piesaistīt lasītājus, nevis kā atspoguļot notikuma vai procesa būtību. Gan informācijas veidotāju neprecizitātes, gan tās lietotāju paviršība tikai pastiprina aplamas informācijas izplatīšanos un spriedzes pieaugumu sabiedrībā.
Saistībā ar kovidu informācijas ir daudz, bet neprecizitāšu un ziņu nesakārtotības dēļ brīžam neapmierinātību un dusmas tas tikai vairo. Piemēram, LTV ļoti bieži, stāstot par to, cik cilvēku no iepriekšējā dienā testētajiem inficējušies ar “Covid-19”, lieto vārdu “saslimuši”. To, ka inficēties vēl nenozīmē saslimt, droši vien zina gandrīz visi iedzīvotāji, tādēļ ziņas uzticamību tas nevairo. Katru dienu arī tiek pateikts, cik no inficētajiem ir vakcinēto, cik nevakcinēto, un ļoti daudzi visam atmet ar roku – sak, ja jau inficēšos vai saslimšu tik un tā, tad nav taču vērts kaut ko ievērot. Manuprāt, vienmēr pēc informācijas par inficēto, slimnīcās nonākušo, mirušo u.t.t. skaitu būtu jāatgādina, ka vakcinētie gan paši inficējas retāk, gan citus inficē mazāk. Tāpat katru reizi būtu vietā atgādināt, ka vakcinētie retāk saslimst smagi un ļoti reti slimībai ir letālas beigas. Un galu galā – ja vakcīnas nebūtu, inficētos nesalīdzināmi vairāk cilvēku un tātad arī smagi slimo un mirušo būtu vairāk. Tādi dati ir pieejami, tos rēķina, izmantojot matemātiskas formulas, nevis apgalvojumus par to, kas patīk vai nepatīk un kam kurš tic. Turklāt medicīnā absolūtu garantiju nav nevienā jautājumā, tāpat kā visām zālēm ir blaknes, tikai vieni tās jūt, bet otri nē. Ja zālēm ir blaknes, tad gandrīz vienmēr var lietot citas, līdzīgas zāles, bet vakcīnām aizstājēju nav.
Protams, par to tiek runāts un stāstīts, bet, domāju, tam dažos teikumos būtu jābūt vienmēr pēc informācijas par situāciju. Tikpat “graujoša” var izrādīties informācija par ierobežojumu samazināšanu citās valstīs. Ne vienmēr tiek atgādināts, kādi – un bieži vien daudz stingrāki – noteikumi ir bijuši valstīs, kur tos atceļ daļēji vai pilnībā. Piemēram, tiek ziņots, ka Austrijā ierobežojumi mīkstināti, nepaskaidrojot, ka tagad nevakcinētie drīkst iziet no mājām, bet sods par noteikumu neievērošanu var sasniegt pat 3600 eiro. Tāpat nereti, ziņojot par to, ka samazināti ierobežojumi restorāniem, bāriem un kafejnīcām, netiek uzsvērts, ka darba laiks ir bijis daudz īsāks, bet tagad tas atkal ir kā parastos apstākļos. Līdzīgu it kā sīkumu ir daudz, bet tie visi kopā veido nostāju, ka visu laiku tiek melots un patiesība tiek slēpta.
Šo noskaņojumu veikli izmanto gan tie uzņēmēji, kuri nesaprot vai negrib saprast, ka vīrusam ir vienalga, ko katrs grib vai negrib, tas darbojas pēc sava algoritma, un ar vīrusu vismaz kaut kā var tikt galā tikai tad, ja ar šo algoritmu rēķinās. Kamēr ārsti un eksperti brīdina, ka ar ierobežojumu atcelšanu vēl jāpagaida, to, kā rīkojas daļa politiķu, varētu nosaukt par triecienuzbrukumu. Var jau saprast, ka cilvēki ir noguruši, neapmierināti un ierobežojumi apnikuši , un tie, kuri visu laiku aicina atcelt, samazināt un izdomā dažādus “īpašos gadījumus”, labi paliek atmiņā vēlētājiem. Saeimas vēlēšanas ir jau pēc 10 mēnešiem, un tad nu politiķi cenšas, cik spēj, vākt sev balsis, jo ir skaidrs, ka nokaitinātie cilvēki šos “labdarus” neaizmirsīs. Skumji un arī ironiski ir tas, ka galu galā publiskos pārmetumus saņem tikai premjers, bet aktīvie “cīnītāji par brīvību” tiek celti saulītē, un ir visai droši, ka tie, kuri visu laiku prasa kaut ko atcelt, vēlēšanās dabūs daudz balsu – mirušie jau nevarēs balsot “pret”.
Pandēmija un tās noliegšana sabiedrībā rada arī apātiju un vienaldzību, attieksmi, ka man vienalga, nekas nekad nemainīsies. Un tā notiek ne tikai Latvijā. Jau vairākkārt komentāros esmu minējusi, ka daļai Latvijas un Krievijas sabiedrības ir līdzīga uztvere. Izrādās, arī attieksmē pret to, vai kaut kas ir maināmas uz labu, nekas daudz neatšķiras.
Levadas centra mājaslapā janvārī publicētajā intervijā filozofijas zinātņu doktors, sociologs Ļevs Gudkovs skaidro, ka aptaujas liecina – vairākums iedzīvotāju uzskata: “Dzīvot ir grūti, bet to vajag paciest.” Daļa Krievijas iedzīvotāju vispār neredz saistību ar politikā notiekošo un to, kas notiek viņu dzīvē. Protams, cenas, algas, darbavietas ir ļoti svarīgas, un cilvēki pamazām pierod pie dzīves līmeņa pasliktināšanās, notiek adaptācija. Par iekšpolitiku iedzīvotāji interesējas maz, vien kāda trešdaļa vai pat tikai ceturtdaļa seko lēmumiem, kas ietekmē viņu ikdienas dzīvi, un tie lielāko tiesu ir gados jaunāki cilvēki, kuri informāciju iegūst ar interneta starpniecību.
Protams, Latvijā neapmierinātie var klaigāt, rīkot akcijas un draudēt politiķiem un amatpersonām, bet Krievijā tas nav iespējams. Kopīgs, manuprāt, ir tas, ka ne vieni, ne otri negrasās jebkādā veidā piedalīties politikas veidošanā, vēlēšanās. Atšķirīgais ir tas, ka Krievijā daudzi vienkārši nesaprot un neredz, kā, piemēram, Putina varas izpratne un stils ietekmē viņu dzīvi. Savukārt Latvijā redz to, kas nepatīk, un skaļi klaigā vai svilpj arī tad, ja nepatīkamie lēmumi ir neizbēgami. Diemžēl vienīgie priekšlikumi ir visu atļaut un visu tikai dot un dot.
Komentāri