Balta kaza velējās Avotiņa lejiņā – Vai uz lietu, vai uz sniegu, Vai uz sausu vasariņu?
(Latviešu t. dz.)
Šķiet, tā baltā kaza mums izskrējusi cauri vai aizskrējusi garām. Ziemassvētki aizbraukuši rakstītās kamanās pa zaļu zāli un biezu ziemāju kamzoli. Mūsu senču ticējumos par ziemas saulgriežu nākšanu un iešanu minēti dažādi redzējumi, bet pat zāles zaļumu tautas gudrā mute pieklusē. Laikam jau tādas laika kaprīzes iekritušas reti.
Līdz gadu mijai palikušas skopi skaitāmas stundas.
Tas ir tāds dīvains laika nogrieznis, kad no vienas puses tam gribas pārlēkt ātrāk, no otras – aizturēt, paturēt, vēl brīdi apmīļot. Kā putnu, kas vesela gada garumā ligzdojis plaukstā, bet tagad paceļas spārnos un aizlido brīvībā. Uz neatgriešanos.
Pie kādiem notikumiem uz gadu mijas sliekšņa pakavējas sirds un prāts? Kas palicis atmiņā?
Atbildes uz šiem jautājumiem var būt pretrunīgas un, protams, subjektīvas. Katram no mums pieder sava dzīve, pieredze, savs laiks, sava laime un nelaime. Jo augstie Dievi saviem mīluļiem – cilvēkiem mūža tecē visu dāvājot: bezgala priekus pilnīgi, bezgala sāpes – arī pilnīgi.
Īsi pakavēšos pie tiem uzkalniņiem, kurus laika ūdeņi tik ātri neapskalo.
Aizvadītais gads citu gadu ritumā vēl ilgi leposies ar savu rosību.
Lai kā mēs gribētu norobežoties no sabiedriskās vai politiskās dzīves, daži notikumi ierauj savā virpulī. Skar visus.
Aprīlis pienāca ilgi gaidīts, bet satraukumu pilns.
Vai Pasaules hokeja čempionāts Rīgā nebija aizraujošs pārdzīvojums ne tikai spēles faniem, bet visai Latvijai? Lieliem un maziem. Veciem un jauniem. Zelts aizpeldēja pāri jūrai. Uz Zviedriju. Mūsējie cīnījās slapjām pierēm, izmežģītiem locekļiem. Smagi gāja. Kā ar velosipēdu pa veciem kapiem. Īpaši mačā ar kanādiešiem. Šie ”savālēja” mūsu vārtos vienpadsmit ripas pēc kārtas. Tāds grautiņš vēl nebija piedzīvots. Tomēr augstākajā līgā izdevās noturēties. Palikām desmitajā vietā. Paldies par to pašu.
Dzird, ka gadsimta celtne ”Arēna Rīga” jau no vienām rokām ar steigu pārgājusi otrās. Bet nesatrauksimies. Tas nenotiek Cēsīs. Ja Rīgas dome un būvfirma ”Merks” tās ziepes ēd, tad jau paši arī pūtīs tos burbuļus.
Jūlijs atnāca ar neparastu karstumu, sausumu, žēlām vālodžu vaimanām pēc lietus. Bet Cēsis savā astoņsimtgadē uzziedēja tik krāšņi kā vēl nekad.
Trīs dienas vai puse Latvijas ciemojās pie mums. Un mēs mācējām savus ciemiņus uzņemt, izklaidēt un pabarot. Mēs mācējām savu pilsētu parādīt ar lepnumu. Un tikai no labās puses. Jo paši bijām kļuvuši labāki. Goda vārds, vecās Cēsis un cēsnieki to bija pelnījuši. Liels paldies visiem pilsētas dienestiem, kas tajās dienās savas mājas neredzēja, miegu negulēja.
Un ļoti jau jāpriecājas par to, ka dienu un nakšu tveicē neviens Gaujā vai parku dīķos neapslīka, neviens ar dūci netika ”nogriezts” vai kā citādi nogalēts. Tādus sīkumus, kā izlauztus sētas mietus un uzdauzītas acis neņemsim vērā. Publika jau te apgrozījās spilgta. – Cik tu esi raiba, pasaulīt! – Tā, ieraudzījis zebru, esot izsaucies kamielis.
Arī latgalieši par mums cieši brīnījās vēl trīs mēnešus pēc tam. Tāda ”večerinka” ar poļiem un Kipras grieķiem! Un visi dzīvi! Kas tie par svētkiem?
Bet, ja nopietni, tad ieguvumi no astoņsimtgades svinībām mūs priecēs vēl ilgi. Tās nav tikai sakoptās ielas, sapostie parki, brīnišķīgie koncerti, kurus apmeklēja visu paaudžu klausītāji. Tie esam mēs paši. Visi kopā. Gandarīti par paveikto. Un tā ir pati lielākā un skaistākā dāvana savai pilsētai. Tāpat kā Viljara Tooma apkopotā un kultūras biedrības ”Harmonija” izdotā ”Vidusvidzemnieku biogrāfiskā vārdnīca” ar 1630personālijām. Kā dakteres Andras Skrastiņas mīlestības grāmata par Cēsīm un cēsniekiem. Rakstītais vārds pāriet mantojumā no audzes uz audzi. Mazie cēsnieki, kad paaugsies, lasīs, pārlasīs šos vēstījumus. Un turpinās.
Laiks uz priekšu vien. Ātriem un stāviem viļņiem.
Pēc īsas atelpas mums visiem nācās piedalīties vēl vienā maratonā.
9. Saeimas vēlēšanas klāt gan! Arī šoreiz oktobris Cēsīs nokrāsojās oranžā krāsā. Cerēsim uz labu. To nevar noliegt, ka dzīve, kaut gliemeža gaitā, bet tomēr virzās uz augšu. Premjers gan smaida aizvien retāk. Un brīžiem ieņem to vēsturisko pozu, kura Napoleonu piemeklēja pirms Borodinas krišanas. Te varbūt jāpiemetina, ka ne tikai pret premjeru, ka nepielūdzamais laiks ir mūsu vienīgais soģis.
Arī gada nogalē lieli un bagāti notikumi sablīvējas viens aiz otra.
18. novembrī Latvijas valsts no-svinēja savu astoņdesmit astoto dzimšanas dienu. Tas no visām pusēm ir laimīgs skaitlis. Divas bezgalības blakus, kas visu pārdzīvojušas un visu apsola. Kā dzīvosim, strādāsim, kā tālāk veidosim paši sevi un nākotni.
Tajā pašā mēnesī galvaspilsētā viesojās Lielbritānijas karaliene Elizabete. Kādreiz varējām sapnī vai nodomā iedomāties, ka tādas prominentas personības nolieks galvu pie mūsu Brīvības pieminekļa? Laikam gan ne.
Vēl pāri visiem gada lielajiem notikumiem kā putukrējums novembra beigās NATO galotņu tikšanās Rīgā. Tajās dienās mēs lepojāmies ar savu prezidenti. Viņai tas izdevās! Ar savu komandu. Šarmanti, lieliski un – reizē korekti. Skeptiķi gan vīpsnā: atbrauca, aizbrauca, ko konference deva mums visiem un Latvijai? Varbūt pāragri par to spriest. Mēs bijām savā vietā un laikā. Visi brauca pie mums. Un nevis otrādi. Arī tas ir būtiski atdzimušai valstij. Augstas militārās un politiskās personas sasveicinājās ar Vairu Vīķi – Freibergu. Prezidente tādās reizēs pārstāv valsti un katru mūs atsevišķi. Vai latviešiem nav pienācis laiks beidzot apjēgt, ka tā nonicinātā, nopulgotā, ar žulti pārlietā valstiņa – tie esam mēs paši? Nevis tikai deputāti, ministri, miljonāru saujiņa.
Vienības laukumā svētku egle pret zemes un debesu melnumu šogad tik krāšņa kā vēl nekad. Bez sniega baltā gaišuma apkārt. Tikai ar ugunīm vien. Mazie cēsnieki kā apburti tur riņķo jau otro nedēļu.
Ko novēlēt lieliem, maziem Jaunā gadā?
Pašcieņu, pašlepnumu, garīgo vērtību dziļāku izpratni. Mīlestību, saudzību pret savu pilsētu un savu zemīti. Un atvadoties no vecā gada, lai Dievs dod mums visiem svētību, dvēseles spēkus, sagaidot visu, ko jaunās dienas nesīs!
Komentāri