Latvijas skolu bibliotekāru konferencē, ko rīkoja cēsnieki, viena no tēmām bija pozitīvas attieksmes veidošana pret lasīšanu bērnos. To analizēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore Aija Kalve, lasīšanu nosaucot par vienu no priekšnoteikumiem bērna intelektuālajā un emocionālajā attīstībā.
– Bērniem lasīšanas prieku ar varu uzspiest nevaram. Pieaugušo spēkos ir piespiest atvērt grāmatu, bet ne jau lasīt ar sirsniņu. Taču ir daudz citu iemeslu, kuri var veidot skolēna pozitīvu attieksmi pret daiļliteratūras lasīšanu. Jāņem vērā, ka daiļliteratūra ir apgrūtināts
teksts, tas nav izziņu teksts, tāpēc arī pret to veidojas citāda attieksme.
Pozitīvu attieksmi ļoti lielā mērā veido lasīšanas tradīcijas ģimenē. Mūsdienās svarīgas arī grāmatu reklāmas. Apsveicami, ka valstī darbojas arī lasīšanas veicināšanas programmas. Viena no tām ir Bērnu žūrija, kurā iesaistītie skolēni izlasa un vērtē nesen klajā nākušās bērnu grāmatas. Interesi par lasīšanu sekmē arī izdevusies grāmatu izstāde. Pilnīgi noteikti to sekmē personīgas autoritātes, viņu ieteikumi lasīt. Mana pieredze liecina, ka interesi var sekmēt visdažādākajos vecumposmos.
Prieks atvērt grāmatu, pietiekama lasītprasme rodas tad, ja lasītājs daiļliteratūras tekstu spēj izprast, analizēt, novērtēt, veidot savu attieksmi pret uzzināto. Daiļliteratūrā netrūkst zemtekstu, alegoriju, simbolu, tāpēc bērniem, kuri tikko apgūst lasītprasmi, iestājas sarežģīts moments. Tāpēc sākotnējā pretestība pret lasīšanu ir dabīga. Bērns pasaka: ”Man nepatīk lasīt.” Esmu secinājusi, ka teksti, kas atrodami mācību grāmatās, reti kad atbilst lasītāju vecumposma īpatnībām. Grūti uztverams teksts veido negatīvu attieksmi. Piemēram, 9. klasēs jālasa Alberta Bela filozofiskais romāns ”Cilvēki laivās”, kas labākajā gadījumā ir atbilstošs teksts 12. klašu skolēniem. Viņi šādu tekstu var saprast, analizēt un veidot attieksmi, bet aptaujātie 9. klašu skolēni pasaka – romānā nekā nav.
Gribu pievērst māmiņu, vecmāmiņu, krustmāmiņu uzmanību. Tajā brīdī, kad bērns jums sāk jautāt: ”Kas tas par burtiņu?”, ar sajūsmu stāsta: ”Tas ir mans burtiņš, tas mammas un tēta”, izrādiet vislielāko pretimnākšanu, izrādiet prieku un aizrautību. Nākamā lasītāja pieredze sāk veidoties brīdī, kad bērns cenšas salikt kopā burtiņus.
Domājot par pozitīvas attieksmes veidošanu, mani biedē pašreizējais izglītības standarts piecu un sešgadīgu bērnu sagatavošanā skolai. Es tajā saskatu pretrunu. Pirmsskolas skolotājiem cita vidū ir uzdots sekmēt bērnā interesi par lasīšanu, bet skola visbiežāk no bērnudārza audzinātājām gaida, lai visi bērni jau 1. septembrī prastu lasīt. Tāpēc lasīt mācīšana sagatavošanas grupās pret daudziem bērniem notiek vardarbīgi, neievērojot to, ka katram mazajam citādi pienāk lasīt mācēšanas laiks. Nekas labs netiek izdarīts, piespiežot bērnu pēc iespējas ātrāk lasīt, biedējot ar skolu, tās prasībām. Nevajadzīgās steigas un negatīvo atmiņu dēļ viņš dzīvē par lasītāju var arī nekļūt.
Tas nekas, ka daļa pirmklasnieku septembrī vēl nemāk lasīt. Ābeces apgūšanas laiks paredzēts arī 1. klasē. Arī tad, ja lasītprasme izveidosies maijā, nekas nebūs zaudēts. Svarīgi, lai bērns mācās savā ritmā un atbilstoši vecumposma īpatnībām.
Nesen klajā nācis starptautisks pētījums ”Skolēnu lasītprasme Latvijā un pasaulē”, kurā apkopoti dati par 39 valstu 4. klašu skolēniem. Šādā pat pētījumā 2001. gadā Latvija bija 5. vietā, bet 2006. gadā 13. vietā. Latvijas parādītie rezultāti bērnu lasītprasmē nav mazinājušies, taču piecu gadu laikā, kad Latvijā
ieviests jauns mācību standarts, ieguldīta liela nauda skolotāju tālākizglītībā, nopietnais ieguldījums lasītprasmi nav veicinājis un rezultāts nav diez ko labs. Analizējot tikai vienu jautājumu – lasīšanu mājā, Latvija ir visbēdīgākajā situācijā no visām pētījuma dalībvalstīm. 80 procenti bērnu atzinuši, ka mājās nelasa, tikai skolā. Izzinātā attieksme pret lasīšanu liecina, ka skolēnu vēlme lasīt var vēl vairāk samazināties. Mūsu bērniem starp 39 valstīm ir arī visnegatīvākais attieksmes rādītājs. Nepatīk lasīt, negrib, nav interesanti lasīt – tādas ir atbildes.
Lasīšanas entuziasms ir paralēls lasīšanas prasmei. Tie bērni, kuri parāda negatīvo attieksmi jau sākumskolā, apliecina, ka lasīšanā jau ir vīlušies. Tāpēc skolotājiem ir vērts vēlreiz pārlūkot mācību metodiku – kā mācīt lasīt, ko piedāvāt. Arī Izglītības un zinātnes ministrijai nācās atzīt, ka mācību grāmatas, no jauna izstrādātās stratēģijas nav veicinājušas jaunās paaudzes interesi par lasīšanu.
Brīdī, kad bērns pasaka, ka viņam nepatīk lasīt, bet skolotājs teic, ka tas tomēr būs jādara, var izrādīties, ka piemērotas daiļliteratūras grāmatas bērna mājās nav. Tad skolas bibliotēka kļūst par vienu no svarīgākajiem atbalstiem bērniem, kuri savu grāmatu vēl nebūs atraduši. Tāpēc ļoti svarīgi, lai skola atvēlētu līdzekļus bibliotēkai iegādāties ne vien uzziņu literatūru un mācību grāmatas, bet arī jaunāko daiļliteratūru.
Komentāri