Raita Randare, Latvijas kaulu, saistaudu un locītavu slimnieku biedrības Cēsu nodaļas vadītāja, ”Druvas” aptaujā ”Gada cilvēks 2005” ieguva titulu “Par sabiedrisko rosību līdzcilvēku stiprināšanā”.
Raita Randare stāsta:
– Cilvēku atzinība man bija ļoti liels pārsteigums. Apzinājos, ka mani tam virzīja pašas kolektīvs, ka esmu novērtēta, citiem vajadzīga. Man svarīga cilvēku sapratne un apziņa, ka veiksmīgi strādājam kopā.
Kad pērn rajona padomes zālē bija svinīgā godināšana, manī iezagās šaubas, vai atzinību patiešām esmu pelnījusi. Skatoties uz gados jaunākajiem, arī augstākstāvošiem amatvīriem, šaubas tikai palielinājās. Domāju, ka es bieži laužos aizvērtās durvis, tikai ar emociju pilnu dvēseli atšķirībā no citiem suminātajiem, kuri saņem atalgojumu par darbu. Sapratu, ka vēl ir daudz jāstrādā, lai attaisnotu kolektīva dāvāto uzticību.
Pēc tam domāju, kā notiekošo uztvers mani paziņas, draugi, radi. Manā kolektīvā katrs nāca klāt un apsveica, teica vislabākos vārdus un patiesi apliecināja, ka ir gandarīti par paveikto. Bija patīkams pārsteigums, ka ar neviltotu prieku apsveica kādreizējie kolēģi. Taču, sabiedrībā izejot, pārņēma dalītas iz-jūtas. Vairāk izjutu skaudību. Teikšu, kā ir – esmu vajadzīga savai biedrībai, bet pārējiem tas nav itin nekas!
Tas, ka mums materiāli gandrīz nekā nav, ir fakts, varu kaut ko darīt tikai ar apkārtējo atbalstu. Tas ir pazemojošākais, grūtākais manā darbībā, jo allaž kādam kaut kas jālūdz. Taču man patīk sabiedriskais darbs. Allaž esmu veikusi sabiedriskus pienākumus. Nevaru būt pensionāre, kas sēž mājās un cieš fiziskās sāpes. Tāpēc – ko vēl vairāk vēlēties, ja var rosīties! Ja vēl kaut kas izdodas, tad jūtos pavisam labi.
Pašreizējā viena telpa biedrībai, kurā dažas stundas dienā varam uzturēties, nav labākais variants, lai darbotos. Tāpēc spārno fakts, ka turpmāk būs atsevišķa telpa un vēl viena veselības istaba. Izstrādājām projektu apmēbelēšanai par Eiropas struktūrfondu naudu. Vērtēju to kā pozitīvu ieguvumu, lai mums atkal nebūtu jāstaigā kā lūdzējiem. Atzīšos, ka tikt līdz galarezultātam tik vienkārši nemaz nebija. Joprojām pastāv liela birokrātija. Projektu īstenoju ar lielu neatlaidību. Ceru, ka tas īstenosies pozitīvi.
Mācos kursos “Gaisma tavā sirdī”, kur sapulcējušies dalībnieki no visas valsts, kuri palīdz slimiem cilvēkiem. Kursos mūs māca, ka jāprot sevi pārdot, tad pretim iegūsim nepieciešamo naudu. Ja uzņēmējs kaut ko dod, tad publiski jāpasaka, kur šos līdzekļus esam izlietojuši. Un te nereti diemžēl negatīva saskare iznākusi ar laikrakstu “Druva”, kur uzskata, ka par daudz gribam par sevi rakstīt. Taču vietējais laikraksts ir galvenais informācijas avots, kur cilvēki uzzina, kas noticis, kur var meklēt palīdzību. Neiešu taču uz ielas klāt cilvēkiem un nepiedāvāšu – nāciet pie mums. Viņiem tas jāuzzina no masu saziņas līdzekļiem, kas ir visefektīvākais veids. Sponsori jau arī grib zināt, kur doto naudu esam izlietojuši. Tā ir kā atskaite. Tā mūs mācīja kursos, ka jānosauc tie, kuri atbalsta nevalstiskās organizācijas. Man to nevajag lielībai, bet biedrības darba prezentācijai. Mēs jau varam pārdot tikai savas emocijas.
Joprojām gribas apzināties, ka varam kaut ko izdarīt. Biedrībā ļoti daudz cenšamies paveikt pašu spēkiem, lai mazinātu fiziskās sāpes, tāpēc saprotam, ka galvenais mūsu glābējs ir kustība. Ne jau lai izrādītos dejojam, dziedam. Katra diena ir aizņemta. Notiek vingrošana, nodarbības baseinā, dažiem, man tai skaitā, dziedāšana vokālajā ansamblī “Gauja”.
Šogad “Gaujai” bija 45 gadu jubileja, un es gribēju pierādīt, ka spējam noorganizēt atskaites koncertu. Domāju, ka esam viens no pieredzējušākajiem ansambļiem rajonā. Viss bija jāizdomā pašiem, kā darīt, kā noorganizēt koncertu, domāju, tas bija izdevies, tikai bez jebkādas rezonanses presē. Tāpēc šķita, ka netiekam novērtēti.
Mēs esam slimnieku biedrība, atšķirībā no pensionāru apvienības “Cēsu pensionāri”, par kuriem varu priecāties, jo viņi biežāk dodas izklaides pasākumos. Mums daudzi nevar samaksāt par biļeti uz koncertu vai teātra izrādi, jo ļoti dārgi ir medikamenti, izmaksas dažkārt pārsniedz trešdaļu pensijas. Slimības raksturs smaguma pakāpes ziņā pielīdzināms onkoloģiskajiem pacientiem. Tas manu ikdienu dara smagāku, jo esam Cēsīs lielākā slimnieku biedrība.
Par “Gada cilvēku” šī gada aptaujā iesaku Uldi Kvantu, SIA “Beatus” vadītāju, kaut cilvēki to vairāk pazīst ar firmas “Solo” nosaukumu.
Komentāri