Pagājušajā nedēļā Satversmes tiesa publiskoja spriedumu, kurā teikts, ka Latvijas un Krievijas robežlīgums uzskatāms par
atbilstošu Satversmei un ka no Abrenes esam atteikušies likumīgi. Šī ziņa bija kā atklāsmes mirklis, kas arī daļai Abrenes atdošanas pretinieku lika skumji nokārt galvas, tomēr pie viena piebilstot, ka spriedumu respektēs un – kā teiksiet, tā būs.
Apjomīgajā spriedumā Satversmes tiesneši izvētījuši Latvijas 20. gadsimta vēsturi un secinājuši, ka Abrene nekad nav uzskatīta par neatņemamu Latgales un tātad Latvijas sastāvdaļu, līdz ar to no tās varējām atteikties. Tas, ka saskaņā ar 1920. gada Latvijas un Krievijas Miera līgumu Abrene tika Latvijai, bijis saistāms ar veiksmīgiem diplomātijas gājieniem un ekonomiskiem apsvērumiem Abrenes transporta mezglu dēļ.
Satversmes tiesa, izvērtējot ar robežlīgumu saistītos jautājumus, attaisnojusi valdības darba rezultātu, taču to, kā līdz līguma parakstīšanai nonācām, joprojām var vērtēt skeptiski. Nav viegli aizmirst pēkšņo valdības noskaņojuma maiņu, gada sākumā paziņojot, ka sarunas par robežlīgumu atsāks. Pirms pāris gadiem tas izgāzās, jo Latvija nevēlējās pavisam atteikties no Abrenes, savukārt Krievija pie līguma nevēlējās redzēt Latvijas vienpusējo skaidrojošo deklarāciju.
Valdība visādi mēģināja skaidrot pēkšņo attieksmes maiņu, taču uzskatu maiņu neizdevās notušēt, piemēram, toreizējā ārlietu ministra Arta Pabrika izteikumiem, ka „diskusija par to, vai mums vajag vai nevajag Abreni, bāzējas nevis objektīvajā, bet gan virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no vēsturiskā pārinodarījuma”.
Tiklīdz nolēmām, ka no Abrenes atteiksimies, bija nepieciešams formulēt, kāpēc mēs to darām. Arguments, kas izskanēja no valdības puses arī gada pirmajā pusē – Abrene jau tāpat ir zaudēta zeme, un iespējas to atgūt no Krievijas, kam jau tā ir lērums līdzīgu robežstrīdu, ir niecīgas, ja beigsim tielēties, iegūsim reālu labumu.
Satversmes tiesas spriedumu gaidīju ar domu, ka tas ne tikai pateiks, vai drīkstējām atteikties no Abrenes, bet arī dos vērtējumu valdības darbam, strādājot pie šī dokumenta. Tas, ka valdības darbā netika atrastas būtiskas kļūdas, kas liktu apšaubīt šī dokumenta atbilstību Latvijas Republikas pamatlikumam, protams, ir iemesls piesardzīgam optimismam – tomēr tikai piesardzīgam, jo problēmas ar politikas skaidrošanu valdības darbā ir bijušas pamatīgas, bet argumentācija – salīdzinoši krietni vājāka nekā Satversmes tiesai.
Ja laikā, kad atsākās diskusijas par robežlīgumu, mēs būtu dzirdējuši līdzīgus argumentus kā tagad no tiesas, būtu bijis krietni mazāk šaubu, ka līguma slēdzēji apzinās, ko dara, zina, kāds statuss ir teritorijai, no kuras atsakāmies, turklāt māk citiem paskaidrot. Tagad valdības
vietā to
izdarīja
Satversmes tiesa. Lai arī spriedums ir aizejošajai valdībai labvēlīgs, papildus citām mācībām, ko tā ir guvusi darbības laikā, ir pievienojusies vēl viena: iemācīties runāt.
Grūti iedomāties, kāds efekts būtu, ja tiesa paziņotu, ka robežlīgums Satversmes 3. pantam neatbilst un ka par tās atdošanu bija jārīko referendums – sarunas jāatsāk, bet abu pušu ratificētais līgums jāatzīst par spēkā neesošu. Te gan jāpiebilst, ka referendums jebkurā gadījumā būtu bijis derīgs solis tautas viedokļa uzzināšanai – pat ja tiesas spriedums to neprasa. Spriedums šajā gadījumā ir vienkārši apstiprinājums tam, ka valdība saistībā ar robežlīgumu rupjas kļūdas nav pieļāvusi un ka ar līgumu no juridiskā viedokļa viss ir kārtībā. Tagad mēs to zinām, taču to, vai ar emocijām arī viss ir kārtībā, varētu pastāstīt tautas viedoklis. Savukārt tautas viedokli lielā mērā noteiktu tas, kā tai situāciju izskaidrotu – ja vien kādam ir motivācija to darīt.
Komentāri