Aizvadīta jaunā mācību gada pirmā diena. 1.septembris ikvienam saistās ar savām emocijām, atmiņām, pārdomām. Kāds atceras savas skolas gaitas, paša 1.septembri un visus nākamos. Vai tie gaidīti kā pirmais vai ne tik ļoti. Vai uz skolu gribējās arī nākamajās dienās, un ko vispār iedevusi skola. Cits cenšas atcerēties, kad pēc skolas beigšanas viņa mūžā vajadzēja ķīmijas stundā uzzināto, ka daudzos savienojumos oglekļa atomi veido taisnas virknes, citos var veidot sazarotas virknes, vai arī to, kad viņš ikdienā savām vajadzībām aprēķinājis decimāllogaritmu vai naturāllogaritmu.
Kāds apcer, cik pareiza bijusi izvēle doties studēt to vai citu profesiju, ja reāli strādā pavisam citur. Protams, katras zināšanas, ko iegūstam, veido mūsu intelektuālo kapacitāti (nu gan gudri pateicu), un tomēr nepamet doma, vai bija noderīgi iekalt to vai citu gada skaitli, ja tāpat vajadzīgajā brīdī to neatceros un daudz vieglāk visu atrast tīmeklī.
Tas nenozīmē, ka mācīties nevajag, to vajag, jo mums taču tagad tik moderni ir runāt par mūžizglītību, bet varbūt pareizāk mācīt to, kas dzīvē tiešām noderēs, un par pārējo pastāstīt, kur to atrast, ja tiešām vajadzēs. Varbūt vairāk rosināt jauniešiem domāt par savu nākotni, laikus censties saprast, ko dzīvē gribas darīt, panākt, sasniegt.
Kāds atceras, kā pirmajai skolas dienai posis savus bērnus, kā palīdzējis mācībās, centies turēt līdzi apgūstamajām zinībām, līdz kādā klasē tomēr padevies, ļaujot lietām iet savu gaitu.
Vēl kāds ar bažām skatās uz savu mobilo tālruni, jo zina, ka tūlīt klases vecāku čatā sāks birt ziņas, risināsies vajadzīgas un ne tik vajadzīgas diskusijas. Šis īpaši satraucoši tiem, kuriem skolas vecumā ir trīs, četri bērni un katram vēl pāris interešu pulciņi, tad zināms laiks dienā jāatvēl sociālajai saziņai. Līdz brīdim, kamēr konkrētajai čata grupai vienkārši tiek izslēgta skaņa un izrādās, ka arī tā tīri labi var dzīvot.
Cits pavadot ar asarām acīs uz skolu savu mazbērnu, atceras laiku, kad uz skolu kilometriem nācās iet kājām, kad parastais vada telefons bija vien retajā mājā, kad laiku pavadīja pie grāmatām vai spēlēs, nevis pie ekrāniem. Tad tikai 1.septembris bija iespēja satikt klases biedrus, uzzināt, kā gājis vasarā, ko tagad tiktokā, snapčatā vai instagrammā var uzzināt pat reālā laikā.
Laiki mainās, bet 1.septembris ir un paliek svētki. Tad rīta agrumā, ar svētku sajūtu baudot kafiju, ieslēdz televīziju un saņem nevis svētku noskaņojumu, bet kārtējo saziņu ar izglītības arodbiedrības vadītāju, lai noskaidrotu, būs tas streiks vai nē. Pārslēdz kanālus, bet tur runā par tām smagajām sekām, ko bērnos būs atstājušas attālinātās mācības. Jā, sveika priecīgā svētku diena, 1.septembris!
Komentāri