Dzeja prasa pārdzīvojumus. Jau ceturto gadu dzīvojot laukos, Velga Gailīte jūtas tik piepildīta un mierīga, ka dzejas rindas prātā nāk retāk. FOTO: Līga Salnite
“Cepļu” mājās dzīvo pensionēta tiesnese un visu līdzšinējo mūžu absolūta galvaspilsētas dāma Velga Gailīte.
Kopā ar vīru Andri uz Vaivi pilnībā pārcēlusies pirms aptuveni četriem gadiem. Kad grasījusies doties pensijā, sapratusi – ja paliks Rīgā, dzīve guls iepriekšējās sliedēs. Tā nu piedāvājusi dzīvesbiedram pārcelties uz laukiem, ko viņš – Tūjā uzaugušais un visu mūžu par laukiem sapņojušais – ar lielu prieku pieņēmis.
Šis dzīves pavērsiens Velgas dzīvi un ikdienu ir vērsis pilnīgi citā šķautnē, tik krāsainā, ka gribas novēlēt katram sasniegt tādu pensijas gadu piepildījumu. “Mana brīvība sākās līdz ar pensiju,” smejot teic Velga.
Velga rakstījusi dzeju, to sākusi, esot tiesneša amatā, 2012. gadā. “Brīdī, kad sievietēm sākas pāreja no jaunības uz vecumu, kas vēl nav iestājies, bet tuvojas, sapratu, ka man vajag izteikties, runāt ārpus darba,” atceras Velga. Viņa mēģinājusi rakstīt dienasgrāmatu, bet nav īsti paticis. Un es sāku emocijas ielikt dzejoļos. Tikko bija kaut kāds nepareizs garastāvoklis, tā uzrakstīju dzejoli,” stāsta V. Gailīte, piebilstot, ka rakstījusi kladītē, bet jau toreiz nospriedusi, vajadzētu to kaut kā saglabāt. “Man šķiet interesanti rakstīt par filozofiskām tēmām, par dvēseli, kādas atziņas, atklāsmes un pieredzi,” atklāj Velga, atzīstot – viņai rakstīt par mīlas mokām vai citādi jūsmīgus tekstus nav šķitis interesanti.
Sacerēto sākusi publicēt portālā “draugiem.lv”, izrādījies, ka kādam tas der un patīk. “Tas mani iedrošināja,” atzīst Velga, gan piemetinot, ka publicējusies ar pseidonīmu, jo kā tiesnese nav varējusi sociālajos tīklos publiskot savu vārdu un uzvārdu. Sevi dēvējusi par Džanetu. Tāds vārds bijis kādai tienesei no ASV, ļoti košai dāmai, ar kuru Velga savulaik iepazinusies. Arī šī tiesnese brīvajā laikā rakstījusi dzeju.
2020. gadā Velga pat saņēmusies daļu savu dzejoļu izdot krājumā, taču visi 500 eksemplāri ātri vien atdāvināti cienītājiem un pāris bibliotēku pasākumos. Lai gan dzejoļu vēl ir daudz, viņa teic, ka vairs nevarot saņemties darbam, ko šāda krājumiņa izdošana prasa. Bet viņa ir ļoti priecīga, ja viņas rakstītais kādam joprojām patīk un tiek izmantots pat bez Džanetas vārda.
Tagad gan Velga raksta maz: “Man vienkārši ir ļoti labi un izlikt emocijas vairs nav vajadzības.” Viņa gan ar lielu patiku atceras komunikāciju ar citiem brīvā laika dzejdariem, izbraukumus uz dzejas pasākumiem nomaļākās bibliotēkās, taču patlaban vairāk laika velta ikdienas dzīves baudīšanai. Ja nu vienīgi dalās pārdomās vai domugraudiem “Facebook” kontā kā Otīlija Kastrole.
Komentāri