Ticēt Ziemassvētku vecītim

Ziemassvētku pieturā Cēsīs, Rožu laukumā, ir Ziemassvētku vecīša namiņš, kurā noteiktās dienās ir sastopams pats vecītis. Kad viņš tur laipni sagaida bērnus, rinda ar mazākiem un lielākiem ķipariem, kuri vēlas aprunāties un izteikt savu vēlēšanos, ir garum gara.

Arī “Druvai” bija iespēja aprunāties ar Ziemassvētku vecīti, kura tēlā, izrādās, ir cēsnieks Edvīns. Viņš šo lomu izdzīvo jau vairāk nekā 40 decembrus, lai gan ikdienas darbs nav saistīts ar radošo jomu. Iejusties Ziemassvētku vecīša tēlā nepieciešams jau no Pirmās Adventes un parasti ilgst līdz 25., 26. decembrim. Turklāt tas ir laiks, kad kopā ar sievu arī pašam jāsarūpē dāvanas bērniem un mazbērniem.

-Cik liela ir jūsu svētku vecīša pieredze?

-43 gadi, jo šo lomu uzņēmos jau jaunības gados. Sieva strādāja bērnudārzā, un grupiņā vajadzēja Salavecīti. Ar to viss arī iesākās un turpinājās jau dažādos pasākumos, ne tikai bērnudārzā.

-Vai esat novērojis, kā šo gadu laikā mainās bērni, viņu vēlmes?

-Vēlmes ļoti mainās. Savu­laik bērni vēlējās slēpes, ragaviņas un tamlīdzīgas lietas. Bet tagad ietekmējas no multfilmām, reklāmām, vajag daudz no tur redzētā, tāpat bērni vēlas jaunākos telefonus. Tajā pašā laikā joprojām ir bērni, kuriem ir pieticīgas vēlmes. Tā viens vēlējās lejkanniņu. Diapazons ir ļoti plašs.

-Neskatoties uz bērnu mainīgajām vēlmēm, Ziemas­svētku vecītis bija pirms vairākiem desmitiem gadu un ir arī mūsdienās. Kāpēc, jūsu­prāt, tā?

-Tā ir bērna ticība kaut kam, kas viņā varētu nest prieku un laimi, kā arī ticība, ka viņam iespējams kaut ko iegūt. Jo labāk viņš uzvedīsies, labāk mācīsies, jo tas vairāk iespējams. Arī ģimenē tiek audzināts, ka, jo labāk bērns uzvedīsies, jo labāku mantiņu Ziemassvētku vecītis atnesīs. Un bērnam veidojas ticība un vēlme ar savu uzvedību dāvanu nopelnīt.

-Vai jūs bērniem vaicājat, vai viņi labi uzvedušies, kādus labus darbus darījuši?

-Ne gluži visiem, bet lielai daļai apvaicājos, vai palīdz mammai, kā veicas skolā ar sekmēm, kas patīk, vai dzied, sporto. Ne vienmēr no bērna ir viegli izvilināt informāciju, bet tas ļauj turpināt sarunu. Ar vienu, otru, trešo jautājumu nonākam līdz tam, kas patiesi bērnu interesē, par ko viņš ar prieku ir gatavs dalīties.

-Vai bērni ir nedrošāki vai ziņkārīgi nekā agrāk?

-Bērni ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas ienāk Ziemassvētku vecīša namiņā jau ļoti komunikabli, paši pastāsta, kā sauc, kur mācās, vai viņiem ir brālītis vai māsiņa, vai sunītis. Bet ir arī tādi, kuri ienāk, bet tad slēpjas mammai vai tētim aiz muguras un bailīgi no vecāka mēteļa malas paskatās.

-Kā jums liekas, vai Zie­massvētku vecīti vajag tikai bērniem, varbūt arī pieaugušajiem?

-Domāju, vajag arī pieaugušajiem, jo arī pieaugušajiem tas ir kaut kas cits. Pieaugušie labprāt atvelk elpu no ikdienas, padiskutē, apmainās domām, padalās, ko sasnieguši, izdarījuši, tāpat vēlas nofotografēties. Tā­tad vēlas kaut kādā mērā būt sais­tīti ar Ziemassvētku vecīti.

-Kas aizkustina pašu Zie­massvētku vecīti?

-Mani aizkustina tas, ka bērni nav tendēti tikai uz mantām un taustāmām dāvanām. Ir bērni, kuri novēl man kā Ziemas­svētku vecītim labu veselību, vēl mammai veselību vai vēlas, lai nebūtu kara. Un vēl kāda sieviete no pansionāta uzrakstījusi man vēstuli, ko cilvēks man nodeva, sakot, ka vajadzēs ar mani nofotografēties, lai pēc tam var parādīt seniorei attēlu, kurā redzams, ka vēstulīte nonākusi Ziemassvētku vecīša rokās. Tā arī izdarījām. Bet interesantākā bija vēlme, kas izteikta vēstulītē. Sirmā kundze vēlējās, lai piepildu viņas vēlēšanos, lai viņas istabiņā būtu draudzene, jo citādi neesot, ar ko parunāties, esot garlaicīgi. No tā varu secināt, ka cilvēks, kuram ir 70, 80 gadi, tic, ka var notikt brīnums, kaut zina, ka Ziemassvētku vecītis ir tikai personāžs, kas liek ikvienam justies labāk.

-Ko no šīs pieredzes kā Ziemassvētku vecītis aiznesat pats savā dzīvē un sajūtās?

-Viens ir tas, ka katru gadu domāju, kā varētu vēl labāk ar visiem aprunāties un darboties, bet otrs – paņemt cilvēku draudzīgo attieksmi un bērnu labestību arī sev, es no tā uzlādējos un ar šo gaišo sajūtu esmu atkal gatavs būt Ziemassvētku vecītis. Vienmēr rūpīgi izlasu saņemtās vēstules, saprotot, ko katrs vēlas, kas ir svarīgs.

-Vai esat domājis, ja jums vajadzētu doties pie Ziemas­svētku vecīša un izteikt savu vēlēšanos, kāda tā būtu?

-Jāatzīst, ka neesmu par to aizdomājies. Jāteic, ka arī ikdienā esmu tas, kuram patīk dāvināt un dot. Protams, visvairāk jau savai ģimenei. Bet, ja būtu iespējams, tad daudziem cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams.

-Vai pie jums bērnībā arī nāca Ziemassvētku vecītis?

-Nāca. Atceros pāris reižu no bērnudārza laikiem un arī skolā pirmajās klasēs. Pēc tam gan vairs nē. Bērnudārzā katru reizi vecītis bija citāds. Man viņš patika, interesēja. Tikai šad tad saslimu tieši svētku dienā, un tad nevarēju  vecīti satikt. Bet tad gaidīju, kad mājās atnesīs paciņu no viņa.

-Jums pašam arī ir bērni, tagad arī mazbērni. Vai, esot Ziemassvētku vecītim citiem, bija sajūta, ka arī ģimenē viņam ir jābūt?

-Jā, katru gadu gāju pie saviem bērniem un tagad eju pie mazbērniem kā Ziemassvētku vecītis, lai gan visi būtībā zina, kurš pilda šo lomu. Lai būtu kādas pārmaiņas, dažkārt esmu sarunājis kādu pazīstamu, lai atnāk uz manu māju, bet es aizeju pie viņu bērniem vai mazbērniem.

-Tas nozīmē, ka, pat ja bērni zina, kas patiesībā ir Zie­massvētku vecītis, viņi tāpat gaida un priecājas.

-Jā. Un tas ir interesanti, jo sākumā viņi it kā zina, kas nāks. Bet, kad atnāc un sāc runāt svešādā balsī, viņi nedaudz apjūk, sāk apdomāties, ka varbūt tas tomēr ir kāds cits, nevis es. Un kad pēc tam atgriežos, viņi vaicā, vai tas biju es. Bet es saku – nē. Tāpēc, lai arī mazbērni jau ir gana lieli, viņi tomēr arvien grib tam ticēt.

-Kā jums šķiet, cik ticība brīnumam mūsdienās ir svarīga?

-Es uzskatu, ka tā ir ļoti svarīga. Turklāt vienmēr ir jātic, ka kaut kas būs labāks, skaistāks un ka viss uzlabosies, nevis kļūs sliktāk. Tāpēc arī Ziemassvētku vecītis būs nozīmīgs arī turpmāk.

-Ko jūs gribētu novēlēt citiem Ziemassvētku gaidīšanas laikā?

-Svarīgākais, lai būtu miers gan Latvijā, gan vispār uz pasaules. Lai cilvēkiem būtu savstarpēja saticība, draudzība, lai esam cits pret citu iecietīgāki.