Ar prieku. Anita Daija tikko beigusi darba attiecības, lai pilnībā baudītu nopelnītos pensijas gadus. FOTO: Līga Salnite
Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!”
Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti priecīga, ka man tas vairs nav jādara,” atzīst sieviete, vienlaikus gan piekrītot – darbs bijusi arī ļoti laba ikdienas kustības deva. “Bet tagad kādreiz mājās uzdejojam kopā ar kaķi,” viņa smejot teic.
Anita it visā, kā liecina arī īsā saruna ar “Druvu”, prot saskatīt pozitīvo. Arī pensijā aiziešanu oktobrī, kas ne vienam vien šķistu depresīvs tumšais laiks, raksturo kā īpašu veiksmes stāstu. “Man jau iznāca pavisam lieliski, pavisam drīz ap to datumu, kad beidzu strādāt, sākās apkure. Un tad man – pavisam forši!” Viņa gan atzīst, ka, esot vēl darba attiecībās, šis laiks šķitis depresīvāks. “Bija tāds nejauks noskaņojums, līst lietus, ir drēgns, bet man jāiet strādāt ārā. Tad viss šķita nožēlojami,” teic Anita, gan piebilstot, ka pat tad mācējusi sevi “izvilkt ārā” no nejaukā garastāvokļa. “Vienmēr centos atskatīties, ko esmu izdarījusi, un par to bija gandarījums, tad tas patika,” saka amatiete.
Oficiāli izbeigt darba attiecības, jo pienācis pensijas vecums, viņa varējusi jau pirms pāris gadiem, bet esot pastrādājusi, jo vajadzējis iekrāt naudu citai dzīvesvietai. Tagad esot viss sagatavots dzīvei arī pie dēla, taču viņa smejas, ka vēl nevarot izlemt un dzīvojot pa divām mājām. Taujāta, vai tagad negribas ieviest savā ikdienas ritmā kādu sabiedrisku nodarbi, piemēram, dziedāt korī vai darboties kādā citā kolektīvā, viņa pašlaik ir pārliecinoši noraidoša: “Nē, nē, to tagad negribu. Gribu vienkārši izpriecāties pati par sevi.” Uz jautājumu, vai tomēr brīdis, kad vairs nav jāiet darbā, nav jābūt cilvēkos, nebija kā šoks, Anita saka – it nemaz. “Es tagad teju katru dienu pie bērniem aizbraucu, arī viņi pie manis atbrauc,” viņa stāsta, secinot – viss ir tāpat, kā bijis līdz šim, tikai uz darbu nav jāiet.
Arī šajā dienā, kad viņu sastapusi “Druva”, Anitai bijis plānots braukt pie dēla uz Zosēniem. Plāns gan, visticamāk, būšot jāatceļ kaķa dēļ, lai dzīvnieks tiktu mājā, esot jātur vaļā logs, bet tas izsaldē mājokli. “Laikam zvanīšu un teikšu, ka šoreiz netieku,” kundze secina, pastāstot – pie dēla esot apdarāmi darbi, vēl jāgrābj lapas, kāds nieks neapdarīts palicis arī dārzā.
Ģikšos Anita dzīvo viena. Viņa tā ir pieradusi un ļoti labi jūtas, neatņemama ikdienas daļa ir tikai kaķis. “Es gan esmu augusi piecu bērnu ģimenē – esmu otrais bērns -, bet vienmēr paticis kaut kur nolīst ar grāmatu,” stāsta pensionāre, atklājot, ka tagad gan vairāk žurnālus šķirstot un ļoti tīkot krustvārdu mīklas.
Taujāta, kā ir dzīvot Ģikšos, Anita slavē vietējo kopienu un dzīvi šeit. “Kultūras namā notiek pasākumi, darbojas bibliotēka,” viņa saka un piebilst, ka nu gan jau pāris gadu te neesot sastopama pagasta vadība. “Mēs tad nezinām, kur iet, kur neiet, ja kādas neskaidrības,” apjukumu ataino kundze, arī atzīstot, ka pirmajā mirklī pat licies tīri jauki, ka “neviens neskatās, ko mēs te darām vai nedarām, bet mēs jau tāpat visu, protams, darām”.
Runājot par gaidāmo Adventi un Ziemassvētkiem, Anita sakās īpaši nealkstam pēc Ziemassvētku atribūtikas. Ja ciemos gaidot bērnus, mazbērnus vai citus viesus, tad kaut ko var nedaudz izrotāt. “Ir jau labi, ja kaut kas ir, ka mirdz kāda eglīte, bet man pašai to nemaz nevajag,” atzīstas Anita, atgādinot teicienu – skumjajiem svētku nepietiek. “Jo lielāka egle, jo it kā lielāki prieki, bet paiet svētki, un tad kaut kā tikai paliek izbrīns, kāpēc vēl tā egle nav novākta.”
Anita arī pasmaida, ka ar vienu bērnu ģimeni Ziemassvētki jau tikko nosvinēti. Īstajā svētku laikā viņi brauks uz Romu, tāpēc ar mammu tikušies jau iepriekš.
Komentāri