Šogad centram “Marta”, Latvijas sieviešu tiesību aizstāvības organizācijai, aprit 25 gadi. Centrs sniedz profesionālu rehabilitāciju vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušām pieaugušām personām. Pērn palīdzību saņēma 790 cilvēki Latvijā. Viena no būtiskākajām pārmaiņām, ko centram ar neatlaidīgu darbu izdevies panākt, ir plašākas sabiedrības izpratne, ka vardarbība ģimenē nav pieņemama.
25. novembris ir Starptautiskā diena vardarbības pret sievietēm izskaušanai. Šajā dienā sākas Apvienoto Nāciju Organizācijas kampaņa “16 dienas pret vardarbību pret sievietēm”, tā turpinās līdz 10. decembrim, Starptautiskajai cilvēktiesību dienai. Tā ir starptautiska iniciatīva, kurā cilvēki, organizācijas un valstis vienojas kopīgā mērķī – izbeigt vardarbību pret sievietēm. Lai mudinātu sabiedrību ieraudzīt vardarbību nevis kā privātu traģēdiju, bet kopīgu atbildību, centra “Marta” Rēzeknes filiāle izveidojusi instalāciju “Oranžā istaba – stikla stāsti”. Tā ir caurspīdīga telpa, kurā apmeklētāji var dzirdēt reālu sieviešu balsis un stāstus par piedzīvoto vardarbību un aicinājumu lauzt klusēšanas kultūru, kas ļauj vardarbībai turpināties nepamanītai.
Šādu atbalsta centru nozīme palīdzības sniegšanā vardarbībā cietušajiem, manuprāt, ir nenovērtējama. Tomēr nesenās diskusijas par iespējamo izstāšanos no Konvencijas pret vardarbību diemžēl radījušas nepatīkamas sekas arī šādai organizācijai, nerunājot nemaz par to, ka, dažuprāt, šādi centri nemaz nav vajadzīgi. Novembrī centrs “Marta” publicēja ziņu, ka laikā, kad cilvēki zvana, lai saņemtu palīdzību un izprastu, kā rīkoties, ja ir saskārušies ar vardarbību, arvien biežāk saņem pilnīgi nesaistītus zvanus – no cilvēkiem, kuri izsmej, provocē un apzināti traucē darbu. “Marta” raksta: “Tie ir cilvēki, kas ir noticējuši dezinformācijai un naida runai. Tie ir cilvēki, kas nesaprot, ka mūsu sociālie darbinieki, juristi un psihologi ik dienu strādā ar ļoti smagām situācijām. (..) Speciālisti strādā ar pilnu atdevi, bieži ir pārslogoti, lai palīdzētu jūsu paziņām, kolēģēm, māsām, mammām, meitām, draudzenēm un simtiem citu cilvēku izrauties no vardarbības. Šī nav spēle. Šī nav izklaide. Šīs ir dzīves, kuras var izglābt viens zvans.”
Ir cilvēki, kuri norāda, – ja konvencija strādātu vai šādu organizāciju darbs būtu lietderīgs, tad vardarbības vairs nebūtu. Taču tāda loģika ir maldīga. Tikpat labi mēs varētu secināt, ka slimnīcas jāslēdz, jo cilvēki taču joprojām turpina slimot. Slimnīcu esamība nepadara pasauli pilnīgi brīvu no slimībām, taču tās palīdz atveseļoties, palīdz izglābt cilvēka dzīvību. Ar atbalsta centriem ir līdzīgi.
Protams, ikviens var izvēlēties, kādus pakalpojumus saņemt un kur vērsties pēc palīdzības. Taču pavisam kas cits ir apzināti traucēt organizācijas darbu. Mēs dzīvojam laikā, kad sabiedrībā ir arvien mazāk kopīgu pieturas punktu, tomēr nevēlos pieņemt, ka atšķirīgs redzējums vai pārliecība kļūst par iemeslu naidīgumam un cietsirdībai. Vardarbība nebeidzas tur, kur sākas mūsu vienaldzība vai izsmiekls. Mums nav jādomā vienādi, tomēr, manuprāt, tieši cieņa un cilvēcība raksturo demokrātisku sabiedrību, nevis pazemošana un izsmiešana – īpaši tad, kad runa ir par cilvēku drošību un dzīvību.
Komentāri