Svētdiena, 14. decembris
Vārda dienas: Auseklis, Gaisma

No notīm līdz emocijām

Iveta Rozentāle
05:35
28.11.2025
44
Skutelis

Spoži. Dainis Skutelis Oktāvio lomu izdzied spoži. FOTO: Matīss Markovskis

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma

Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā.

Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju piepildīta bija izrāde arī koncertzālē “Cēsis”.

Galvenās vīriešu lomas atveidotājs Oktāvio ir Operetes teātra solists tenors Dainis Skutelis. Viņš sarunā ar “Druvu” atklāja gatavošanos atbildīgajai lomai, tēla līdzību ar sevi un pārdomas par būtiskākajām vērtībām dzīvē.

-Kā jūs raksturotu “Džu­ditu” skatītājiem, kuri to vēl nav redzējuši?

-Neesmu liels runātājs, bet varu teikt, ka skaistu, pilnvērtīgi iestudētu operetes izrādi, kāda ir “Džudita”, Latvijā mūsdienās var dzirdēt reti. “Džudita” ir latviešu valodā, tāpēc nav jābaidās, ka saturu nevarēs saprast. Svarīgi arī tas, ka iestudējums ir jauns, šī operete Latvijā nekad agrāk nav iestudēta. Solisti, kora mākslinieki, dejotāji un orķestris, lieliskā Lehāra mūzika – ir ieguldīts liels darbs. Tas vienkārši ir jāredz, ja interesē kultūra! Priecājos, ka skatītāju lielās intereses dēļ 10. aprīlī ar “Džuditu” vēlreiz atgriezīsimies Cēsīs. Var just, ka Cēsu klausītājs ir prasīgs un izglītots. Būs prieks tikties vēlreiz.

-“Džudita” tiek uzskatīta par Lehāra labāko un paša komponista vismīļāko darbu. Kas jūs šajā darbā visvairāk uzrunā?

-Nav konkrētas ainas vai cēliena, par kuru es domāju vai gaidu izrādē. Skaidrs, ka šo darbu var uzskatīt par ļoti pietuvinātu operas žanram. Tas ir kā starpžanrs no operetes uz operu. Lielisks, krāsains orķestra materiāls.

Kad esmu nodziedājis pirmo cēlienu, sirdī iestājas miers, jo zinu, ka grūtākais, apjomīgākās vokālās pasāžas, ir garām (es varbūt nedaudz vienmēr satraucos par augstajām notīm). Otrajā cēlienā jau esmu iedzīvojies lomā un varu tikai ļauties.

Man patīk šī Franca Lehāra mūzika. Ne velti pasaulē daudzos koncertos skan Džuditas un Oktavio ārijas. Tagad arī Latvijā skatītājs var baudīt pilnvērtīgu izrādi. Priecājos arī par to, ka prodocente Agija Ozo­liņa-Kozlovska mani uzrunāja un deva šo iespēju, palīdzēja man noticēt, ka spēšu šo lomu “pacelt”.

-Kādas sajūtas ir iesākt izrādi un dziedāt orķestra pavadījumā pirmajam? Vai tas uzliek papildu atbildību, rada vairāk satraukuma?

-Es melotu, ja teiktu, ka, iesākot izrādi, nav satraukuma. Mazliet jau ir gan. Tā ir liela atbildība. Ir tāpat kā koncertā: skan pirmie akordi, un jāsāk dziedāt. Koncertā mēs arī esam vieni paši uz skatuves, kad izpildām solo. Lielākā atbildība sākas, kad dziedam duetos, kad intervāliem jābūt tīriem un harmonijām precīzām. Kad esmu iedziedājies un sākas izrāde, jākoncentrējas, lai viss ir stabili. Noslēgumā jau skatītājs ir saņēmis pilnu izrādes vēstījumu un noslēdzošajos akordos nav vairs tāda satraukuma kā pirmajos.

-Kādas ir jūsu pārdomas, gatavojoties lomai, iepazīstot šo darbu?

-Sākumā, ieraugot notis, tas likās ļoti sarežģīts materiāls, modulācijas, vokāli sarežģīti gājieni. Sākumā šaubījos, vai spēšu visu apgūt, bet palīdzēja brnišķīgās koncertmeistares. Da­­­r­bs prasīja lielu disciplīnu.
Katra uzstāšanās dod prieku dziedātājam, un izdziedāta izrāde, kad dzird cilvēku priekpilnos aplausus, ļoti iepriecina.

Svarīgi, ka uz partneri var paļauties. Abas Džuditas lomas izpildītājas Anta Jankovska un Anastasija Dolgoņenko ir lieliskas partneres, bet, jāatzīst, arī ļoti atšķirīgas. Tas ir interesanti. Ar Antu ir ļoti viegli, jo esam daudz kopā uzstājušies. Viņa ir atvērta, ļoti radoša un ekspresīva partnere.                

Arī katra izrāde atšķiras. Duetos nav jārunā, bet jāprot izstāstīt stāstu dziedot. Ar šo darbu esmu iemīlējis vēl vairāk izstāstīt savas emocijas, stāstu ar mūziku.

-Cik viegli vai sarežģīti bija sagatavoties Oktāvio lomai?

-Sarežģīti bija tas, ka viss notika vienlaicīgi: gan vokālās partijas apgūšana, gan horeogrāfijas un lomas veidošana. Man būtu paticis vispirms apgūt nošu materiālu un tad kāpt uz skatuves, bet viss bija vienlaikus. Patika strādāt ar austriešu režisoru Gernotu Kranneru. Viņš lomas tapšanā it kā daudz nejaucās, ļāva radīt pašiem, bet lieliski virzīja, un tas bija labi. Ar uzticēšanos, manuprāt, var panākt vairāk nekā ar lielu dresūru pie katras mizanscēnas. Mēs lieliski sadarbojāmies.

-Ko jums nozīmē Oktāvio loma?

-Šī man ir līdz šim lielākā un nopietnākā loma visā manā radošajā darbībā. Oktāvio loma stiprināja manu pašapziņu, ka es to varu. Arī mana sieva pēc pirm­izrādes priecājās par paveikto. Gandarījums liels, kaut gan sākumā, nenoliegšu, bija bažas, vai es to spēju. Priecājos, ka nenobijos. Prieks un gandarījums ir, tas tiesa!

-Oktāvio personāžs – vai saskatāt tajā arī kaut ko no sevis?

-Manī līdzīgi kā Oktāvio dzīvo divas dabas. Arī es esmu mūziķis un varu būt karavīrs. Oktāvio saprot praktisko, reālo dabu un saprot arī mākslas valodu. Ja mēs runājam par tēlu, tad es, tieši tāpat kā Oktāvio, nodevību un krāpšanu nekad nepiedotu. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi.

-Jūs darbojaties dažādos mūzikas žanros. Kurš jums ir vistuvākais?

-Man patīk itāļu populārā klasika. Es to labprāt dziedu un labprāt klausos. Piemēram, Lucio Dalla “Caruzo” un citi. Skaistas pasāžas ar plašu sirdi. Var kārtīgi izdziedāties, izbaudīt. Itāļu mūzika ir ļoti skaista, valoda pati par sevi jau dziedoša. Varu dziedāt daudz un visu ko, bet šī mūzika noteikti būs pirmajā vietā.

-Jums ir lauku mājas Preiļu pusē, ģimene ar trīs meitām. Kas jums dzīvē ir svarīgākais?

-Manā ikdienā ir daudz lauku darbu, tāpat arī daudz mūzikas. Arī ģimenē mūzika skan visu laiku, bet to gan es nevienam neuzspiežu. Vidējā meita iet Preiļu Mūzikas skolā, skaisti dzied un spēlē vijoli. Kad svētkos visi esam pie viena galda, visi dziedam un skan mūzika. Tas jau ir tas skaistākais! Mūzika ir mana vērtība. Dziedu, jo patīk, bet, ja ar to varu vēl nopelnīt, īpašs prieks!

-Novembris un decembra sākums ir gada tumšākais laiks. Kāds jums ir šis laiks?

-Novembrī ir valsts svētku koncerti. 18. novembrī dziedāju savos mīļajos Preiļos, Latvijas dzimšanas dienu pavadīju Preiļu Kultūras namā. Un jau novembrī domāju par decembri, kurā būs īsts koncertu maratons. Ar programmu “Sapnis Vecgada naktī” būšu gan Kurzemē, gan Zemgalē, gan Vidzemē. Tāpat gada izskaņā ar “Džuditu” būsim kultūras pilī “Ziemeļ­blāzma”.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cimdos māksla un atmiņu zīmes

06:31
12.12.2025
44

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore […]

"Timbro" pārceļas uz jaunām telpām un plāno jaudīgu attīstību

05:28
11.12.2025
975
1

Ar īstu Cēsu novadā dzimuša un auguša cilvēka prieku un azartu SIA “Timbro” izpilddirektors Raimonds Cipe “Druvai” izrāda pašlaik remont­darbu noslēguma fāzē esošās uzņēmuma jaunās telpas Cēsīs, Gaujas ielā 5, kur paredzēts pārcelties pavisam drīz, līdz gada beigām. Uzņēmuma vadītājs “Dru­vai” apstiprina nesen masu medijos izskanējušo informāciju, ka Cēsu mežsaimniecības uzņēmums SIA “Timbro” mež­izstrādes tiesību […]

Kūkas, piparkūkas un rosība ģimenē

05:17
09.12.2025
138

Māja piekalnītē redzama pa gabalu, pagalmā taku izgaismo krāsainas lampiņas, sevi izrāda rūķi, dažs  arī slēpjas. Pie namdurvīm Adventes vainags.  Virtuvē smaržo piparkūkas. “Ziemassvētku noskaņa nav tikai bērnu, arī pieaugušo priekam,” saka līgatniete Irita Vempere un uzsver, ka viņai ikvieni svētki saistās ar rosību. Iritas vaļasprieks ir kūku cepšana, un, saprotams, svētkos tās gaida ne […]

Meksika - senu un mūsdienīgu tradīciju zeme

06:21
08.12.2025
55

Aivis Dombrovskis ir psihologs, psihoterapeits, viņa sirds pieder vienīgi Cēsīm, bet darba dzīve ir Rīgā un ārzemēs. Šoruden viņš bija Meksikā, piedalījās pasaules transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas konferencē “2025 XOLOTL”. Pasākuma norises laiks pielāgots meksikāņiem tik nozīmīgajām Mirušo dienas svinībām. Piepildīt sapņus – iepazīt Meksiku Kad ģeogrāfijas skolotāja Cēsu 1. vidusskolā rādīja filmu par Meksiku, […]

Sabiedrības līdzatbildības izjūta aug

06:06
07.12.2025
500
4

Iedzīvotāju ziņojumi par iespējamu vardarbību kļūst aizvien biežāki, netrūkst ne dzērājšoferu, ne pieaugošas agresijas izpausmju, kā arī aizvien vairāk ir telefonkrāpnieku upuru. Par raizēm un arī panākumiem darbā Policijas dienas, 5. decembra, priekšvakarā uz sarunu aicinājām Valsts policijas (VP) Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) Dienvidvidzemes iecirkņa priekšnieci Ingu Randari. -Kā jutāties, uzsākot dienestu policijā, un kā […]

Savējie jāpalutina

05:15
06.12.2025
144

Valija Viļuma paspēj būt visur. Viņa dzied senioru ansamblī “Mantojums”, darbojas Līgatnes Muzikālajā teātrī, pensionāru klubā “Možums”, un vēl darāmais mājās, dārzā. “Tikai jākustas, tik daudz kas notiek, nevar sēdēt mājās,” teic līgatniete un piebilst, ka divreiz nedēļā ir teātra, vienreiz ansambļa mēģinājumi, brīvdienās koncerti, izrādes. Gada nogale būs notikumiem bagāta, koncerts kultūras namā, pensionāru […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
15
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
16
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
34
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
37
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
35
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi