Nav jau tā, ka nekad par to neaizdomājamies. Par to, ka esam ievainojami un it viegli kādā brīdī vairs nevaram darīt to, ko līdz šim esam uztvēruši kā pašsaprotamu. Varam nonākt slimnīcā, varam iekļūt ugunsgrēkā, varam vienkārši palikt bez darba vai uzticama drauga. Tomēr – ik reizi, par to atceroties, gribas noskurināties. Attapties.
Mēs visi esam “salaužami”. Mēs visi esam kaut kur, kādā dzīves – veselības, profesionālā vai vienkārši sadzīves – ziņā vāji. Pēc tādas emocionālās dramaturģijas tagad man vajadzētu teikt – mēs visi esam mirstīgi. Jā, esam, taču ne par to ir mans stāsts. Šoreiz gribu pārvērst lielo, metafizisko, šķietami gandrīz netveramo problēmu sabiedrībā uz pavisam ikdienišķiem dzīves notikumiem. To, ka negadījumi notiek mājās, darbavietās, uz ielas, mēs dzirdam ik dienu ziņās, taču parasti cietušie mūsu uztverē ir tikai kārtējie skaitļi. Tāpat arī tik dažādās saslimšanas, kuras neatkarīgi no mums vairojas, mutē un pārveidojas vai tikai tagad ar pašreizējām iekārtām un metodēm tiek atklātas. Un tad vēl tas neredzamais – psiholoģiskās važas, kas vienā vai citā veidā ir saķēdējušas cilvēku, kuru, iespējams, ieraugām pat kā pilnīgi veselu. Ir virkne šo tik dažādo dzīves likstu un nebūšanu, kas ikvienu no mums var skart jebkurā dienā. Diemžēl tikai tad, kad kaut kas nelāgs notiek mums tiešā tuvumā, sākam aizdomāties, kas notiek un kā šis cilvēks dzīvos tālāk.
Mēs – ar to domāju teju visus sabiedrības locekļus gandrīz visos vecumos. Taču apzināmies, ka cilvēki dzīvo ne tikai mūsu mājā, bet arī nākamajā, arī ielā aiz parka un blakus ciemā. Tas ir, mēs zinām, ka citi ļaudis ir, taču ikdienā mums viņu rūpes vai vājums tā īpaši neuztrauc. Pietiek taču savu raižu, vai ne? Te nevaru nepiekrist, ja pārmērīgā altruismā sāksim veltīties svešām dzīvēm, savējā var izplēnēt gaisā, tā arī pa īstam nepiedzīvota.
Tomēr vismaz reizumis painteresēsimies, kas notiek apkārt. Par ko bēdīgs bērns, kā iet kaimiņam, kā jūtas vai varbūt pat kā mēs varam palīdzēt tam senioram blakus mājā.
Atzīšu, pati nereti par to aizmirstu. Mēs visi skrienam dzīves maratonā ar olimpisko tempu. Taču pat sportā ir bijuši gadījumi, kad sacensību laikā skrējējs aizved otru līdz neatliekamajai palīdzībai vai kādam cita veida atbalstam. Tāpēc neaizmirsīsim arī mēs savā dienišķajā maršrutā mājas slieksnis-dienas darbi-mājas durvis biežāk paskatīties apkārt. Un, ja ir kāds, kam vajag palīdzību, atsauksimies! Pavisam nedaudz tas noteikti darīs gaišāku arī Latviju.
Komentāri